Kā miglā koks vai mūžīgs joks

Ar vārsmu par koku un joku sākas pirmais Zigmara Liepiņa operas Turaidas Roze dziedājums, ko izpilda Burve (Dana Bramane), un nākamie vārdi labi raksturo pašu uzvedumu — «te dzīve ir, te nav». Jauna (vai pārstrādāta) latviešu oriģinālopera, bez šaubām, ir nacionāla mēroga notikums — rets un tālab īpaši novērtējams. Taču kā vērtēt: a priori priecājoties, ka mums ir pašiem sava opera un tā ir par mums, vai, paturot prātā arī klasiskas vērtības, lietot tām atbilstošus kritērijus, kad to prieku sanāk mazāk? Atļaušos tomēr izvēlēties otro variantu. Atstāju, kā parasti, muzikālās kvalitātes muzikologu ziņā, jo ir gana vielas pārdomām arī tad, ja Turaidas Rozi aplūko tikai kā teātra izrādi ar noteiktu dramaturģisku pamatu.