Specoperācija turpinās jeb #PaldiesTevVēlētāj!

Vai esam godīgi nopelnījuši, lai pār mums valda “Rīdzenes sarunu” varoņi? 

Formāli tagad epopeju ar pašvaldību vēlēšanām varētu uzskatīt par noslēgtu – Administratīvā apgabaltiesa noraidīja NA Rīgas saraksta kandidāta Imanta Liepiņa pieteikumu par Rīgas domes vēlēšanu rezultāta atcelšanu. Vēl būs atkārtotas vēlēšanas Ķekavā, bet tas vairs nav būtiski visas Latvijas mērogā – secinājumus varam izdarīt jau tagad. Kādus pārsteigumus šīs vēlēšanas ir nesušas un ko mums jāņem vērā 2018. gada Saeimas vēlēšanu sakarā?

Vai var saukt par pārsteigumu masīvo negodīgo vadošo partiju rīcību vēlēšanu priekšvakarā un pat vēlēšanu dienā? Gan jā, gan nē – ar tik milzīgu nesodītu administratīvo resursu izmantošanu bija jārēķinās. Tas attiecas ne tikai uz Rīgu, bet praktiski uz visu Latviju, reti kur valdošie spēki tos neizmantoja. Bet adminstratīvo resursu izmantošana priekšvēlēšanu aģitācijā ir nopietns likumpārkāpums. Ir jābrīnās, ka tas notiek pilnīgi nesodīti, visiem acu priekšā, bet atbildīgās institūcijas izliekas to neredzam!

Lielāks pārsteigums bija, protams, par to, ka radās nopietnas aizdomas par manipulācijām vēlēšanu iecirkņos, vismaz Rīgā noteikti. Par to rakstīju savos iepriekšējos rakstos “Par godīgām vēlēšanām” un “Atmošanās citā realitātē“, tādēļ šeit neatkārtošos. Uzsvēršu tikai, ka Saeimas latviskajām partijām NA un “Vienotībai” ir pēdējais brīdis nopietni pievērsties šim jautājumam, ja viņas nevēlas nākošgad tikpat apšaubāmu vēlēšanu rezultātā nonākt marginālas opozīcijas lomā arī parlamentā. Vēl ir laiks daudz maz sakārtot šo jomu, ieskaitot partiju finansēšanas jautājumu – šobrīd likums būtībā paredz uzvaru vēlēšanās partijām, kurām ir bagāti sponsori.

Arī no drošības struktūrām ir jāprasa maksimāla atdeve vēlēšanu sakarā. Izskan aizdomas, ka vēlēšanu rezultātu ir ietekmējusi arī mums nedraudzīgas valsts dienestu specoperācija. Brīnīties arī te nav par ko – ja Krievija iejaucās ASV un Francijas vēlēšanās, nav nekāda pamata domāt, ka tā nemēģina ietekmēt notikumu gaitu Latvijā. Cienījamie deputāti, tā nedrīkst palikt – uz spēles ir mūsu valsts!

Kā apmēram varētu izskatīties demokrātija visā Latvijā, ja 2018. gadā pie varas (visdrīzāk, ar ZZS palīdzību) nāks SC – to patlaban demonstrē Rīgas dome. 

Pēdējā vecā sasaukuma sēdē līdz naktij tika mainīti noteikumi, lai nedotu opozīcijai nekādu iespēju ietekmēt un kontrolēt SC un GKR pozīcijas darbu, tādējādi pārkāpjot Satversmi. Vai par to būtu jābrīnās? Manuprāt, nē! SC sadraudzības līgumpartneri Kremlī tādā pat veidā valda jau gadiem. Kāpēc lai SC Latvijā necenstos noturēties pie varas ar tādām pašām metodēm? Jābrīnās ir par to, ka opozīcijas partijas, kuru rīcība taču ir juristi, nevēršas pret šo pārkāpumu un par to, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija nereaģē uz šo Satversmes pārkāpumu. Jācer, ka tas vēl notiks, ka brēcoša demokrātijas pamatprincipu pārkāpšana tomēr Latvijā netiks pieļauta.*

Vai jābrīnās, ka šur tur Latvijā SC ir ticis pozīcijā, pateicoties ZZS? Vai jābrīnās par Aivara Lemberga darbību, par “Rīdzenes sarunu” varoņu izteikumiem un rīcību, par valsts nozagšanu, kuru ir veikušas un veic Latvijas organizētās noziedzības struktūras? Manuprāt, tur pilnīgi nav par ko brīnīties. Lembergs, piemēram, nekad nav slēpis savu nepatiku pret NATO, pret ES. Kāpēc lai viņam šī sistēma patiktu, ja tā nozīmē sakārtotu biznesu, naudas plūsmas?

Viņam un daudziem citiem līdzīgiem mūsu “biznesmeņiem” Krievijas tipa valsts uzbūve ir stipri tīkamāka. Tajā var nopirkt vēlēšanas un balsojumus, izmantot savu amatpersonas stāvokli personīgā labuma gūšanai.

Vai kādam kaut cik saprātīgam cilvēkam bija pārsteigums par žurnālā „Ir” publicētajām “oligarhu sarunām”? Izbrīnīja varbūt kāda detaļa, masīvā “matiņu dialekta” lietošana, bet ne jau kopumā sarunās apspriestais. Ka Latvijā organizēti tiek izlaupītas valsts bagātības, tas katram sajēdzīgam cilvēkam bija skaidrs. Es teiktu pat – Lembergs & Co vēlētājus nav krāpuši – viņi darīja to pašu, ko vienmēr un nedeva nekādas cerības, ka gatavojas kaut ko mainīt.

Vienīgais, par ko varētu brīnīties, ir vēlētājs. Viņš jau gadiem balso par vieniem un tiem pašiem vēžiem tajās pašās kulītēs un ir no sirds pārsteigts un sarūgtināts, ka Latvijā nekas nemainās.

Ka nav labas veselības aprūpes, sakārtotas infrastruktūras, sociālie un daudzi citi jautājumi. No kurienes tad lai rodas nauda šīm jomām, ja milzu summas aizplūst tumšos kanālos vai tiek panamizētas?! Nevienu neizbrīna situācija, ka Dienvidu tilts Rīgā izmaksāja 573 miljonus latu, kas atbilst 818 miljoniem eiro, kamēr Šveicē augstāko tiltu Eiropā (200 m virs ielejas, 417 m garš) uzceļ par nieka 51 miljonu eiro? Turpinām balsot par tiem pašiem personāžiem? Turpinām sajūsmināties par tiem, kuri “zog, bet dalās”? Turpinām medijos kāri tvert ziņas no “smalko aprindu” pasākumiem tajā vietā lai riebumā novērstos no tautas mantu piesavinājušos zagļu saietiem?

Jau pēc “Rīdzenes sarunu” publikācijas LTV “aplaimoja” visu Latviju ar šlāgerparādes translāciju, kurā aktieri pieglaimīgi smaidīdami deva vārdu Aivaram Lembergam. Pareizi būtu, ja ziņas par šiem anti-varoņiem tiktu publicētas un rādītas vien rubrikā “No tiesas zāles” un neviens godīgs sabiedrības loceklis viņiem roku nedotu. Bet mēs pieturamies pie principa “Show must go on” – izrādei jāturpinās, it kā nekas nebūtu noticis? Gan medijiem, gan vēlētājiem tas šķiet pieņemami?

Tad tā vien prasās pateikt – esam godīgi nopelnījuši, lai pār mums valda “Rīdzenes sarunu” varoņi!

Esmu dzirdējusi daudz attaisnojumu – latvietim neesot tāda temperamenta kā citām tautām, posttotalitāro valstu sabiedrības esot pasīvas. Īsi sakot – latvietis esot predestinēts būt vientiesīgam un tikt apšmauktam. Man negribas tam piekrist, arī latvietis var cīnīties par savām tiesībām. Varbūt viņam vajag simts reižu atkārtot patiesību, ka Laimes lāča nav, ka neviens nenāks un nesakārtos mūsu valsti, ka NATO neievedīs tiešo pārvaldi un nenoliks zaldātu ar automātu pie katra korumpanta? Ka viss ir tikai un vienīgi pašu rokās, ka tikai tās valstis ir sekmīgas, kur tauta uzstāj uz savām tiesībām un apstādina varu!

Mūsu gadījumā tas nozīmētu darīt visu, lai apstādinātu kremlinu un korumpantu astoņkāji, kurš tīko cauraust Latviju ar saviem taustekļiem un pamazām to nožņaugt. Nelolosim cerības, ka viņi apstāsies pie sasniegtā un viņu specoperācija ir beigusies. Protams, ka tā turpināsies – priekšā ir Saeimas vēlēšanas un iespēja pilnībā pārņemt varu Latvijā. Mēs nedrīkstam būt pasīvi un pieļaut, ka viņu specoperācija izdotos!

*Latvijas sabiedrībai ir pēdējais laiks sākt izprasts demokrātijas būtību un vienu no tās stūrakmeņiem – minoritāšu tiesību aizsardzību. Tādā ziņā liela mūsu sabiedrības daļa nevēlās aizdomāties, cik svarīga tā ir. Vieniem nepatīk homoseksuāļi, citiem kāda atsevišķa tautība vai reliģiskā grupa. Vēršoties asi pret šo minoritāšu tiesībām, cilvēki pat neaizdomājās, cik ātri viņi paši katrs var nonākt kādas minoritātes lomā. Šobrīd latvieši politiski Rīgā ir minoritāte un Ušakova un Amerika vadītā pozīcija visādā veidā ierobežo tās tiesības. Ja tās negarantētu Satversme, tad opozīcijai nebūtu nekādu iespēju aizstāvēties pret SC un GKR nedemokrātisko rīcību. Vai un kā latviskās partijas šīs savas tiesības pieprasīs un realizēs – tas ir cits jautājums. Bet pagaidām, kamēr Satversme ir spēkā, šīs tiesības ir garantētas. Arī par to der atcerēties pie nākamajām vēlēšanām, ka mūsu valstī ir partijas, kuras šo Satversmes pantu labprāt izmainītu. Nebalsojiet par tām!

Autore ir žurnāliste