«Cik Rīgā ir grāmatu antikvariātu? Trīsarpus. Patiesībā nepiedodami maz valsts galvaspilsētai,» saka Gunas grāmatu īpašniece Guna Zelmene.
Jauna meitene ienāk: man nav neviena Raiņa dzejoļu krājuma. Izmeklē, ver vaļā. Tur rakstīts: «Manam mīļajam Saulstariņam uz atvadām - Roberts, 1943. gads.» Puisis iet karā un atstāj mīļotajai Raiņa grāmatiņu. Bet palaidnis Saulstariņš nav pat atgriezis grāmatai lapas vaļā, nav palasījis! Meitene nopērk: «Es gan tās lapas atgriezīšu!»» - Guna atceras epizodi savā darbā. «Vienmēr cenšos grāmatas pārdot ar stāstiem. Arī izstāstu, kas ir bijuši iepriekšējie saimnieki. Man ir teiciens: grāmata no labām mājām. Svarīgākais - grāmatai kā paklīdušam sunītim jāatrod vieta, kur to gaida, mīl, zina, kā ar to darboties.»
Ja jaunībā kāds Gunai būtu pareģojis, ka viņa sēdēs veikaliņā starp «veciem, retiem un kolekcionāru izdevumiem», kā rakstīts Gunas grāmatu feisbuka profilā, viņa neticētu. «Rakstnieki, dzejnieki ap mani bija daudz, ir viegli sarunāties ar pircējiem, jo zinu, kā grāmatas ir tapušas.»
