Vai turpināsim lieki tērēt naudu bēgļiem tranzītā?

Nav saprotams Latvijas valsts migrācijas politikas mērķis

Latvijas Sarkanā Krusta pārstāvji ziņo, ka vairāk nekā puse cilvēku, kas šeit ir saņēmuši bēgļa vai alternatīvo statusu, no valsts jau ir devušies projām. Galvenie aizbraukšanas iemesli: bēgļu nespēja pieņemt Latvijas sadzīviski ekonomiskos apstākļus, salīdzinoši zemos pabalstus, svešo kultūrvidi un neierasto klimatu.

Šāda situācija nepārsteidz. Ja daļa bēgļu cenšas tikt projām pat no tik pārtikušas valsts kā Somija, grūti iedomāties, ka varētu atrasties daudz cilvēku, kas izvēlētos palikt uz dzīvi Latvijā, saistot savu un savas ģimenes nākotni ar mūsu valsti.

Likumi neatbilst realitātei
Tas šķiet saprotami, taču nav saprotama Latvijas valsts migrācijas politika. Vai tās mērķis ir īslaicīgi uzņemt daļu Eiropā ieradušos patvēruma meklētāju līdz brīdim, kad tie iegūst bēgļa statusu un var doties dzīvot uz kādu citu ES valsti? Vai arī plānota uzņemto bēgļu integrācija sabiedrībā, cerot, ka pēc latviešu valodas apgūšanas tie veiksmīgi iesaistīsies Latvijas darba tirgū?

Atšķirīgi mērķi prasa atšķirīgus risinājumus. Piepildīt abus mērķus vienlaikus ir iespējams, taču arī šajā gadījumā valstij jāizstrādā mūsdienu procesiem atbilstoša imigrācijas politika.

Diemžēl jāatzīst, ka Latvijas valstij nav skaidra plāna, kā īstenot imigrantu uzņemšanu un uzturēšanu.

Tas attiecas gan uz personām, kas valstī nokļuvušas no Grieķijā un Itālijā izveidotajām bēgļu nometnēm, gan arī uz citiem šeit nelegāli nokļuvušajiem bēgļiem. Ar bēgļu uzņemšanu saistītās valsts ierēdņu darbības ir pamatotas uz likumiem, kas vairs neatbilst Eiropā un pasaulē notiekošajiem migrācijas procesiem. Situāciju, kas izveidojusies ar migrācijas procesu izmaiņām, atbildīgie Valsts dienesti pat nav noskaidrojuši un izanalizējuši.

Vai viņus te vajag?
No otras puses, ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijas valstij būs grūti plānot darbības bēgļu uzņemšanai un uzturēšanai, kamēr nebūs atbilžu uz diviem svarīgiem jautājumiem. Pirmkārt – vai bēgļi Latvijai ir vajadzīgi kā darbaspēks emigrējušo cilvēku vietā? Otrkārt – vai Latvija ir tikai tranzītvalsts tālākai migrācijai?

Otrais jautājums būtu obligāti jāuzdod katram Latvijā iebraukušajam imigrantam, neatkarīgi no tā, kādā veidā viņš šeit ir nokļuvis.

Šī atbilde būtu īpaši jāfiksē, iespējams, kā atsevišķs paziņojums vai iesniegums ar personas parakstu, jo no tās ir atkarīga imigrējušās personas nākotne. Tikai tad, ja atbilde ir – “jā – Latvija ir mans galamērķis, un es vēlos šajā valstī palikt” – ir jēga plānot tālākus integrācijas pasākumus, piemēram, latviešu valodas mācīšanu un iesaistīšanu darba tirgū.

Darbos, kuros nav nepieciešamas labas valodas zināšanas, bēgļi būtu jāiesaista uzreiz, lai tie vismaz minimālās algas apmērā var apgādāt sevi ar dzīvei nepieciešamajām lietām. Iesaistīšana darbā bēgļiem dotu iespēju saņemt vairāk nekā 3 eiro dienā. Tā vietā, lai diskutētu par to, cik lieliem vai maziem būtu jābūt imigrantu, bēgļu un patvēruma meklētāju pabalstiem, valsts varētu piedāvāt viņiem dzīvei nepieciešamos līdzekļus godīgi nopelnīt.

Pozitīva ietekme
Šādam lēmumam būtu pozitīva ekonomiska ietekme. Bēgļu nodarbināšana veicinātu konkurenci mazkvalificēto darbu tirgū, kas pašlaik ir nepietiekami augsta. Nav noslēpums – daudzi uzņēmēji sūrojas, ka ir grūtības atrast cilvēkus, kuri būtu ar mieru strādāt par minimālo algu.

Katram bēglim būtu jāuzliek par pienākumu strādāt jebkuru darbu par jebkuru samaksu, ja vien pats nav atradis sev labāku.

Ja bēglis, nedaudz pastrādājis, jau pēc pirmās darba vietas nonāk bezdarbnieku rindās, tas varētu būt par pamatu jautājumam par izraidīšanu.

Jāsūta atpakaļ
Šobrīd, lai cik tas smieklīgi arī nebūtu, “bagātā” Latvijas valsts ir gatava maksāt bēgļiem vien par to, ka tie ieradušies šeit tranzītā un atpūšas Muceniekos. Lai šādu situāciju novērstu, ir nepieciešami labojumi likumos un MK noteikumos.

Ārlietu ministrijai jābūt aktīvākai, risinot sarunas par bēgļu atpakaļuzņemšanu, valstīs, no kurām tie šeit ir ieradušies.

Vairākums bēgļu nāk no Turcijas. Šie cilvēki būtu jāsūta atpakaļ, jo Turcijā ir visu Eiropas valstu vēstniecības, kurās tie pilnīgi oficiāli var pieprasīt bēgļu statusu. Uzņemt un uzturēt šos cilvēkus Latvijā, labi zinot, ka viņu ceļojuma galamērķis ir Francija, Vācija, Nīderlande vai jebkura cita valsts ir bezjēdzīga un nevajadzīga valsts resursu izšķiešana.

Pagaidām Latvijas politiķiem vēl ir laiks, lai vienotos par jaunu migrācijas politiku un nepieciešamajiem grozījumiem juridiskajos aktos. Ja Latvijā no Eiropas bēgļu nometnēm ieradīsies visi ieplānotie 700 bēgļi un sadomās sarīkot piketu Muceniekos, tad rezonanse būs pavisam cita nekā tad, kad par saviem dzīves apstākļiem un valsts imigrācijas politiku protestēja vien daži desmiti cilvēku.

Harita Tohme ir PAFI – starptautiskās nevalstiskās organizācijas Peace Ambassadors for Iraq jeb Miera vēstnieki Irākai – valdes priekšsēdētāja. PAFI dibināta Rīgā 2014.gada ES Padomes prezidentūras laikā ar mērķi panākt mieru Irākā un Tuvajos Austrumos.