Valda Lūriņa atveidotais Andrē sirgst ar Alcheimera slimību — aktieris savu varoni atveido viegli, rotaļīgi, bez didaktiskas intonācijas. Visu, ko Andrē iztēlojas, Lūriņš spēlē kā reāli eksistējošu.
Izrādes Ak, tētīt... lielākais pārsteigums ir Valdis Lūriņš
Pieredzējušais Dailes teātra aktieris un jaunais režisors Intars Rešetins Nacionālajā teātrī iestudējis franču mūsdienu dramaturga Floriana Zellera lugu Ak, tētīt... Izrāde ir pārsteigums un vispirms jau tāpēc, ka pēc būtības traģisks stāsts izskan asprātīgas komēdijas toņkārtā.
Rešetinam šī nav pirmā tikšanās ar franču dramaturgu - pērn Dailes teātrī viņa režijā tapa izrāde Ja tevis vairs nebūtu..., kurā Vitas Vārpiņas varone uz prātā jukšanas robežas sēro par bojā gājušo vīru. Zelleru acīmredzami interesē cilvēka prāta - atmiņu, iedomu - labirinti, un arī Ak, tētīt... stāsta par psihi, šoreiz - slima cilvēka. Spriežot pēc simptomiem, Valda Lūriņa atveidotais Andrē sirgst ar Alcheimera slimību, un varonis, protams, nejūtas komfortabli - ap viņu nemitīgi mainās telpa, pazūd lietas, parādās sveši cilvēki, kas uzdodas par tuviniekiem, vai pretēji - bez pēdām izgaist tie, par kuru eksistenci ir pārliecināts. Tomēr izrādē šī pasaules nedrošība nav briesmīga, drīzāk maiga un liriska. Skatītāju no šausmām (sadzīves un filozofiskām), ko neizbēgami līdzi nes slimība, pasargā fakts, ka gandrīz visu notiekošo mums rāda caur Andrē uztveres prizmu.
