Bumbieru ģimene Tukuma novada Sēmē izveidojusi Baltijā lielāko rožu audzētavu, un Latvijā pieprasījums pēc viņu puķēm ir tik liels, ka eksportēt pat nevajag
Evai Bumbierei reti dāvina rozes. Lai nu ar ko, bet ar rozēm viņu nepārsteigt. Jau 15 gadus viņa kopā ar vīru Arvi Bumbieri Tukuma novadā ģimenes uzņēmumā Ar B Agro audzē rozes. «Bet es priecājos, ja man dāvina ziedus,» saka Eva, jo skaistums jau neapnīk.
Vedot cauri siltumnīcām, kuras aizņem pusotru hektāru zemes, viņa ik pa brīdim piestāj pie rozēm, lai papriecātos par to krāsu un smaržu. «Tikai tad, kad pumpura ziedlapiņas viducī atvērušās kapeiciņas lielumā, tās ir griežamas,» pieliekusi rozi, kuras maigi rozā ziedlapām ir zaļas maliņas, paskaidro Eva. «Ja tās nogriež ciešā pumpuriņā, tā nolieks galvu un neatdzersies.» Katrai rožu šķirnei atvēlētas divas un vairāk dobes 50 metru garumā. Dobes galā ir neliela zīmīte ar skaitļiem no 5 līdz 15. Tas norāda, cik centimetru no stāda apakšas roze griežama.
«Šobrīd vispieprasītākās ir 50 cm garas rozes, bet pirmā raža aug divus mēnešus, tāpēc pirmās puķes ir 70-90 centimetrus garas. Izlaidumiem un kāzām pērk garās rozes,» stāsta Eva un, ejot garām baltām spray jeb zaru rozēm, pamana kādu izplaukušu ziediņu, un bez žēlastības nokniebj to. «Izskatās nežēlīgi, bet tas jādara, lai visi čemuriņa ziedi uzplauktu un ziedētu vienlaikus,» viņa paskaidro. Man paliek mazs, balts ziediņš, kura maigo smaržu plaukstā jūtu vēl pāris stundas.
Skaistākas par importa
Evas un Arvja darba kabinets atrodas vienā no siltumnīcām, kur pie durvīm podos aug hortenzijas un pelargonijas, bet visapkārt – vienas vienīgas rozes. Pirms Eva un Arvis nolēma veidot rožu audzēšanas uzņēmumu, viņi gandrīz desmit gadus nodarbojās ar pārtikas tirdzniecību.
Taču 2001. gadā ģimene nolēma, ka ir laiks uzņēmējdarbībā darīt ko radošu un priekpilnu. «Toreiz, tāpat kā tagad, Latvijas tirgū pārsvarā bija lētās importa puķes, un mēs saskatījām iespēju piedāvāt kvalitatīvas, svaigi grieztas rozes,» saka Eva. Par pašu sapelnīto naudu uz vīra tēva zemes tika uzcelta pirmā 2400 kvadrātmetrus lielā siltumnīca, pirmās šķirnes rozes Bumbieri saimniecībā paši potēja uz mežeņiem, ko stādīja augsnes dobēs. Kad rozes izauga un bija gatavs atplaukt, Bumbieri tās veda uz ziedu veikaliem, lai pierādītu Latvijā audzēto rožu priekšrocības: mirdzoši skaisti ziedi, stingri kāti, bagātīgs lapojums, smaržīgas un vāzē priecē no septiņām līdz pat 30 dienām. Ilga pārliecināšana nebija vajadzīga – drīz vien Bumbieri saprata, ka ir vērts paplašināties, būvējot klāt siltumnīcas un iepērkot jaunākas šķirnes. Viņi paplašināja rožu stādu platības, izmantojot Eiropas struktūrfondu līdzfinansējumu. Jau no paša sākuma tika izlemts, ka rozes tiek audzētas, lai tirgotos ar grieztajiem ziediem, tomēr neliela platība atvēlēta arī rožu un citu puķu stādiem.
Audzēšana 15 gadu laikā gan ir radikāli mainījusies. Grunts jeb melnzeme drīz vien tika nomainīta pret kokosa substrātu, bet tajā rozes mazliet niķojās, tāpēc pašlaik par vislabāko atzīts akmensvates substrāts. Tas netraucē barības vielu un ūdens piegādei, un tajā ir visvieglāk nomainīt rožu stādus. Šādu tehniku izmanto Holandē, un arī Bumbieri to atzīst par vislabāko. Pašlaik rožu audzētavā ir 70 dažādas rožu šķirņu, dažas ik gadu tiek mainītas.
«Katru gadu pamainās griezto ziedu krāsu mode,» paskaidro Eva. «Ir gadi, kad visvairāk pērk dzeltenās rozes, citu gadu – baltās. Nesen bija pieprasītas visas lillā, violetās un rozā nokrāsas. Tad visi vēlējās veci rozā, bet drīz pēc tam – koši rozā. Mēs nevaram izlēkāt līdzi modei, jo vienam stādam, lai tas sāktu ražot, vajadzīgi divi gadi. Tomēr esam pieņēmuši lēmumu katru gadu kādā no siltumnīcām dažas rožu šķirnes nomainīt. Katru gadu selekcionāri piedāvā aizvien jaunas šķirnes, un parasti jaunās ir vēl ražīgākas un izturīgākas pret slimībām par iepriekšējos gados radītajām.»
Jau no pirmās dienas Bumbieri audzē sarkanās rozes Grand Prix, kuras samtaino ziedlapu dēļ iemīļojusi Eva. Šogad no skaistulēm būšot jāatvadās, jo tās pārlieku jutīgi reaģē uz temperatūras un gaisa mitruma maiņu. Žēl, bet Eva uzsver – biznesā pārlieku liela emocionalitāte traucē.
Dārznieku vietā – dators
Lai gan siltumnīcās saldi smaržo un galva reibst no skaistuma, pēc būtības tās ir ražotnes, kurās moderno tehnoloģiju dēļ rožu audzēšana krasi atšķiras no tā, kā puķes aug mazdārziņos. Par augu apgādi ar barības vielām un klimata kontroli siltumnīcās gādā datorprogramma, kurā agronoms iestata rādījumus.
«Barības vielu kokteili gatavo pēc mūsu Holandes sadarbības partneru izstrādātas receptes. Regulāri sūtām viņiem drenāžas ūdeņu paraugus, lai, izanalizējot tos, viņi secinātu: paliekam pie standarta receptes, vai tā jākoriģē, lai stādi tiktu pie visa nepieciešamā,» skaidro Eva. Ūdens ar barības vielām tiek sagatavots milzu tvertnēs, un, tiklīdz dators uzrāda, ka stādi laistāmi, programma iedarbina iekārtas. Tās tiek šādi sauktas ieraduma dēļ, jo patiesībā šķidrums pa caurulītēm nonāk pie augu saknēm. Ne lietu, ne ūdens šļakstīšanos no augšas siltumnīcas rozes nepiedzīvo. Tāpat datora iekārtas mēra gaisa mitrumu, un, tiklīdz tas ir pārāk augsts vai pārāk zems, programma iedarbina ventilatorus vai regulē lūku atvērumus.
Eva uzsver, ka šāda datorizēta aprūpes sistēma samazina kļūdu risku. Tas ir svarīgi, jo rozes kļūdas nepiedod. Tie ir karaliski ziedi, kas necieš nevērību vai rupju apiešanos. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc Bumbieri nolēmuši no šīs sezonas vairs nemiglot puķes ar ķīmiskiem augu aizsardzības līdzekļiem un kaitēkļus apkarot ar bioloģiskām metodēm. Pie katra stāda ir papīra tūta plastikāta kartes lielumā, kurā dzīvo simtiem sīku, ar neapbruņotu aci grūti pamanāmu kukainīšu – tie pārtiek no rožu kaitēkļiem. «Pagājušajā gadā izmēģinājām tos mazākajā siltumnīcā, un rezultāts bija vērā ņemams, tāpēc šogad izlēmām bioloģiskās metodes cīņā pret kaitēkļiem izmantot pilnīgi visās platībās,» stāsta Eva. Tagad gan kukaiņi visus kaitēkļus apēduši, tāpēc uz rozēm jāizsmidzina tiem paredzētas barības vielas, lai sīkie palīgi nenomirtu badā līdz vasaras karstākajam un sausākajam laikam, kad kaitēkļi savairojas lielos daudzumos.
«Līdz ar to mūsu rozes ir tīras, mēs vairs nelietojam ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus,» saka Eva. Kāpēc tomēr Bumbieriem bija tik svarīgi atteikties no ķīmiskas augu apstrādes, kas pasargā augus ne tikai no kaitēkļiem, bet arī, piemēram, no miltrasas? «Tāpēc ka dārzniekiem ķīmiskā miglošana ir smags un grūts darbs. Tagad darbiniekiem tas vairs nebūs jādara. Otrkārt, augs jūtas labāk, ja netiek nomākts ar ķīmiskām vielām. Tas ir ražīgāks, skaistākiem ziediem. Visbeidzot, mēs pārliecinājāmies – vasaras vidū varam ķīmiju lietot vai nelietot, kukaiņi tik un tā turpina posta darbus. Kaitēkļos izveidojos pieradums, un viņi izdzīvo.»
Rozes ir pateicīgas par saudzīgo attieksmi. Kad Eva atver durvis uz noliktavu, kur puķes divu grādu temperatūrā 24 stundas tiek dzirdinātas ar ūdeni, viss gaiss smaržo pēc rozēm. Tās ir nogrieztas, bet dzīvas un krāšņas. Apmēram 70% rožu tiek aizvestas uz ziedu veikaliem Rīgā, 30% – citviet Latvijā. Tā kā ceļš no audzētavas līdz veikaliem ir īss, Bumbieru rozes vāzē priecē neparasti ilgu laiku, līdz pat četrām nedēļām. Tik ilgi nevar izturēt neviena no Āfrikas importēta, garajā ceļā nomocīta puķe.
«Pārdodam tikai Latvijā. Mūsu rozes piegādājam tiem ziedu veikaliem, kuru pircēji prot tās novērtēt un gatavi maksāt vairāk nekā par importa puķēm,» saka Eva. Bumbieri neesot gatavi audzēt puķes tālam eksportam. Krīzes gados ir bijusi doma – ja pircēju skaits dramatiski samazināsies, meklēt rozēm pielūdzējus Igaunijā un Somijā. Bet tāds brīdis nepienāca.
Vajadzīgs darbs arī ziemā
«Labdien! Mēs te atstāsim savas tašas,» kopā ar Arvi Bumbieri siltumnīcas darba kabinetā uz brīdi ienāk divi vīri, noliek portfeļus uz biroja krēsliem un dodas siltumnīcās. Arhitekts un būvnieks, kuriem Bumbieri vēlas uzticēt vēl vienas siltumnīcas projektu. Vajadzīga paplašināšanās, lai būtu darbs arī ziemā. Uzņēmums strādā no aprīļa līdz oktobrim, tikai rožu ziedēšanas laikā, savukārt ziemas mēneši ir dīki. Tas palielina izmaksas un samazina peļņu.
Strādāt augu gadu ir sens uzņēmuma plāns. Jau 2008. gadā bija realizēts viens no projektiem un saņemts Eiropas struktūrfondu līdzfinansējums apgaismes sistēmai, kas ļāva audzēt rozes arī ziemā 3000 kvadrātmetru platībā. Bet, kad apgaismes sistēma jau darbojās, Latvenergo sāka celt elektroenerģijas cenas. 2008. gadā palielinājums pārsniedza 30%, nākamajā vēl turpināja augt. «Īstenībā tas bija smags trieciens mums kā uzņēmējiem. Toreiz rēķināju, ka mūsu elektrības rēķini palielinājās par 40-50%. Pārtraucām iesākto projektu ziemas puķu audzēšanai,» stāsta Eva. Tomēr lampas palikušas, un tagad Bumbieri gatavi jaunām investīcijām, lai varētu strādāt augu gadu.
Līdzās vēl vienai pushektāru lielai siltumnīcai uzņēmēji vēlas arī jaunas, plašas rožu šķirošanas un noliktavas ēkas, kā arī telpas, kur uzņēmuma 18 darbinieki varētu pārģērbties, nomazgāties, ieturēt maltīti. «Galvenais uzdevums ir attīstīt uzņēmumu tā, lai strādātu vēl efektīvāk,» saka Eva. Uzņēmējdarbībā neviens ceļš nav rozēm kaisīts, taču viņa uzsver, ka darbs sagādā gandarījumu. It īpaši dzirdot atsauksmes par rozēm. «Mēs redzam, ka mūsu rozes ir vajadzīgas. Tās sniedz prieku un skaistumu,» saka Eva.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Gadu gaitā tas mainās. Sākumā dzinējspēks bija vēlme būt neatkarīgiem, pēc tam – īstenot mērķus. Tagad – tiekšanās pēc stabilitātes.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Kļūdu ir bijis ļoti daudz. Ar katru gadu kļūstam aizvien gudrāki un domājam, ka vairs misēkļu nebūs. Tomēr, īstenojot jaunas ieceres, atklājam ko nezināmu un… kļūdāmies. Taču liktenīgu kļūdu nav bijis.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Nebaidieties pieņemt izaicinājumus! Jābruņojas ar optimismu un pārliecību par saviem spēkiem.
Komentāri (20)