No kreisās: Kaspars Znotiņš (Renē), Ģirts Krūmiņš (Fernāns) un Gatis Gāga (Gistavs).
JRT izrāde Lidojošā klusuma darbnīca atgādina, ka esam putekļi starp zvaigžņu miriādēm
Vairākas pēdējo gadu izrādes režisors Ģirts Ēcis iestudē kā pasakas pieaugušajiem ar nosacīti laimīgām beigām. Franču dramaturga Rolāna Topora Ziema zem galda Valmierā, japāņa Kunio Simidzu Grimētava JRT, tagad cita francūža Žeralda Sibleirasa (Gérald Sibleyras) Papelēs šalko vējš, kam šeit dots intriģējošs nosaukums Lidojošā klusuma darbnīca - šīs izrādes notiek ne īsti dzīvē, ne sapnī par to.
Suns skaitās
Žeralda Sibleirasa luga notiek kādā kara veterānu pansionātā. Pirmā pasaules kara varoņi un cietēji Fernāns (Ģirts Krūmiņš) un Renē (Kaspars Znotiņš) tur vada savas dienas, raudzīdamies tālumā uz papelēm, kurās šalko vējš, un gaidot savu galu, kāds nu tas nāks. Bet ierodas Gistavs (Gatis Gāga), sajauc rāmos ūdeņus, un trijotne izvēlas pati lemt par savu likteni. No pirmā izrādes brīža man ik pa laikam uzvējoja netverama déjà vu sajūta. Trīs vīri liek atcerēties gan Jasmīnas Rezā Mākslu, kurā pirms gadiem divdesmit spēlēja Ģirts Ēcis pats, Alvis Hermanis un Inese Ķirse, gan nesenāk Liepājā un Krievu teātrī iestudēto Miro Gavrana Viss par vīriešiem; gan veco labo Džeroma K. Džeroma grāmatu Trīs vīri laivā, neskaitot suni. Tikai šoreiz suns ir jāskaita klāt - akmens tēls uz pansionāta terases ir nozīmīga darbības persona.
