“Russkij mir” par Latvijas naudu

Vai Latvijā jābūt gataviem, ka par valsts naudu “stiprinātie” Latvijas krievu mediji nevis attālināsies no Krievijas propagandas, bet gan tuvināsies?

Pirms kāda laika man bija iespēja tikties ar ievainotajiem Ukrainas karavīriem, kuri ārstējās Vaivaru rehabilitācijas centrā. Viņi pateicās Latvijai par sniegto atbalstu, vienlaikus neslēpjot, ka zināms pārsteigums bijis dažādā cilvēku attieksme, ar kuru viņi sadūrušies mūsu valstī. Gandrīz katru dienu kāds no pacientiem vai apmeklētājiem nācis klāt un krieviski izteicis draudus. Atrodoties Eiropas Savienībā, ar šādu attieksmi viņi nebija rēķinājušies. Arī Kremļa TV kanālu plašais piedāvājums slimnīcas palātas televizorā ukraiņus esot pārsteidzis.

Es viņiem paskaidroju, ka ne visi krievu kanāli mūsu TV piedāvājumā ir Kremļa propaganda. Ukraiņi tikai grozīja galvas un bija skaidrs, ka viņi īsti nesaprot, par ko es runāju. Atšķirību starp Krievijas un Latvijas krievu kanāliem viņi nebija uztvēruši.

Kāds varētu teikt: vajadzēja ukraiņiem biežāk skatītīties televizoru, tad arī uztvertu atšķirību. Iespējams. Taču iespējams, arī nē. Īsi pēc mūsu sarunas noskatījos LTV7 sižetu krievu valodā par tiem pašiem ukraiņu karavīriem Vaivaros. No Latvijas sabiedriskā medija aizkadra teksta krievu valodā uzzināju, ka Ukrainā, izrādās, norit “pilsoņu karš” un ka viens no intervētajiem karavīriem pieteicies armijā tad, kad viņa valsts “sākusi jukt pa gabaliem” (страна стала распадатся на части). Ikviens, kurš skatās “Rossija1” un RTR translācijas, šādu notiekošā skaidrojumu uzreiz atpazīs. Nekāda Krievijas agresija, nelikumīga okupācija un aneksija – nekas tāds, protams, Ukrainā nenotiek, saskaņā ar Kremļa versiju. Diemžēl arī saskaņā ar LTV7 jauno analītisko raidījumu “Личное дело”. Vēl vairāk! Lai pilnībā nodrošinātos, ka skatītājs visu saprot, “kā vajag”, raidījuma veidotāji bija uzaicinājuši vērtēt Ukrainas notikumus tādus “ekspertus” kā Vladimirs Lindermans un Jurijs Aleksejevs.

Pēdējais cita starpā Latvijas skatītājiem izskaidroja, kā savulaik esot “kurināts Maidans” un kā Latvijas politiķi braukuši uz Ukrainu un aicinājuši tur izraisīt pilsoņu karu. Daniils Smirnovs, raidījuma vadītājs, šādai versijai neiebilda.

Tas īpaši neizbrīna, zinot viņa vēl nesen TV5 žurnālista kapacitātē paustās tēzes par Latvijas naidīgo attieksmi pret minoritātēm (“naida piecminūte, kura velkas jau 20 gadus“).

Tie, kas regulāri seko līdzi Latvijas krievu medijiem, būs ievērojuši, ka šāda nostāja nebūt nav izņēmums, drīzāk otrādi, tas ir dominējošais noskaņojums. Gan žurnālistu, gan krievvalodīgo lasītāju vidū. Ne velti vienīgā krievu avīze Latvijā, kas izturējusi laika pārbaudi, ir radikālā “Vesti segodņa”. Pārējās agrāk vai vēlāk bankrotējušas pieprasījuma trūkuma dēļ. Atliek iepazīties ar atgriezenisko saiti komentāros un sociālajos tīklos, lai saprastu, ka tā nav nejaušība. Tieši “Vesti segodņa” sludinātais pasaules redzējums ir tuvs vairumam Latvijas krievu un pārkrievoto mazākumtautību (proti, krievvalodīgo) pārstāvju. Latvijas krievu žurnālisti tikai atspoguļo šo realitāti.

Kremļa propagandisti cīņā pret Kremļa propagandu

Likumsakarīgi, ka tagad, pieņemot darbā Latvijas sabiedriskajā medijā bijušos TV5, PBK un vietējo krievu avīžu žurnālistus, atbilstoši mainās arī informācijas interpretācija. Tā tuvinās viedoklim, kāds ir populārs Latvijas krievvalodīgajā sabiedrībā – gan par NATO, gan Ukrainu, gan par nepilsoņu problemātiku. Ja Latvija negrasās ieviest cenzūru, un kā demokrātiska valsts Latvija negrasās to darīt, tad ir jābūt gataviem, ka par valsts naudu “stiprinātie” Latvijas krievu mediji nevis attālināsies no tā, ko latvieši sauc par Krievijas propagandu, bet, tieši otrādi, tuvināsies tai, kā to redzam iepriekš minētajā piemērā. Īpaši, ja ņem vērā, ka daudzi no šodien praktizējošajiem Latvijas krievu žurnālistiem savulaik darbojušies kā Krievijas propagandas kanālu “Rossija 1”, RTR, NTV un TVC korespondenti.

Pārsteidzoša savā atklātībā ir atsevišķu Latvijas krievu žurnālistu atziņa, ka savulaik Kremļa kanālos rādītos nomelnojošos sižetus par Latviju viņi veidojuši saskaņā ar personīgo pārliecību: “Mums nebija tādas prasības. Tas drīzāk saskanēja ar mūsu opozicionāro nostāju… par nepilsoņiem… mēs taisījām šos sižetus absolūti godīgi.”* Pētnieki D. Petrenko S. Denisa secina, ka atsevišķi Latvijas krievu žurnālisti savu darbu Kremļa propagandas kanālos pat uztvēruši kā misiju ar mērķi aizstāvēt vietējos krievvalodīgos, informējot par viņu stāvokli Krieviju.**

Balstoties uz līdzīgām “tautiešu sūdzībām” Krievija tagad iebrukusi Ukrainā un gada laikā jau noslaktējusi tūkstošiem cilvēku. Visai savdabīga ir Latvijas reakcija uz to. Pretēji Latvijas Satversmes pamatnostādnēm tiek paplašināta krieviskā mediju telpa Latvijā un par valsts budžeta naudu tiek rekrutēti žurnālisti, kuri vēl nesen nomelnoja Latviju Kremļa propagandas kanālos. Piemēram, LTV7 krievu redakcijas vadītāja Olga Proskurova agrāk strādājusi par korespondenti NTV un TVC, kuru populārākie sižeti no Latvijas bija par fašisma atdzimšanas tematiku.*** Savulaik Krievijas vēstniecība pat piešķīrusi naudas balvu O.Proskurovai par viņas sižetu par 9.maiju.

Krievijas vēstniecības jaunā tribīne Latvijas sabiedriskajā medijā

Neizbrīna, ka Krievijas vēstniecībai tīkamais repertuārs un notiekošā interpretācija pamazām iesakņojusies arī Latvijas sabiedriskā medija krievu raidījumos un nu jau tiek tiražēta par Latvijas naudu.

Uzskatāms piemērs, ir Latvijas radio 4 raidījuma “Действующие лица” ilggadējās vadītājas Valentīnas Artjomenko nenogurstošie centieni izmantot sava raidījuma ēteru, lai pie katras izdevības atkal un atkal atgādinātu, ka Latvija bijusi netaisnīga pret krieviem, ka viņiem šeit nav dotas vienādas tiesības un ka visiem nepilsoņiem automātiski būtu piešķirama pilsonība. Nav jābrīnās, ka aptaujas uzrāda aizvien gruzdošu aizvainojumu krievu vidū par it kā vēsturisko pāri nodarījumu. 

Kā gan zūdīs rūgtums, ja šo melīgo mītu viņiem nepārtraukti atgādina. Kā gan zudīs Latvijas krievu cilvēku simpātijas pret Krieviju, ja Valentīnas Artjomenko LR4 sarunu raidījumā tieši Krievijas vēstnieks ir visbiežāk aicinātais viesis. Viņš parādā nepaliek. Valentīnas Artjomenko darbība Latvijas sabiedriskajā radio arī novērtēta ar Krievijas vēstniecības balvu.

Latvijas valsts stiprināto krievu mediju “pretdarbība” Krievijas propagandai, translējot Krievijas vēstniecības apmaksātas intervijas ar Krievijas vēstnieku, ir patiešām Orvela romāna cienīgs sižets.

Nevienu, liekas, pat nemulsina fakts, ka kvēlākie Maskavas draugi – Ždanokas partija vai “Saskaņa”, kuru daudzi uztver kā Kremļa pārstāvi Latvijā, ne tikai neiebilst pret jaunajām valdības iniciatīvām stiprināt un paplašināt vietējos krievu medijus, bet pilnībā atbalsta tās. Draudīgais sauklis, ka tas taču viss būs, lai cīnītos ar Krievijas propagandu, viņus, šķiet, pilnīgi nebiedē. Pieņemu, tas ir tādēļ, ka atšķirībā no valdības lēmējiem, saskaņieši patiešām lasa un skatās vietējos krievu medijus, pazīst tur strādājošos žurnālistus un zina, ka satraukumam nav pamata. Viņi noteikti pazīst, piemēram, bijušo “Čas” galveno redaktori un PCTVL biedri Kseniju Zagorovsku, kura savulaik aktīvi iestājās pret skolu reformu un sūdzējās Krievijas presē par Latvijas īstenoto “agresīvo lingvistisko diskrimināciju“.

Tagad pēc valdības jaunajām iniciatīvām Zagorovska iekļauta valsts mediju politikas izstrādes ekspertu darba grupā. Iedomājos “Saskaņas” biedru reakciju, uzzinot, ka Latvija iecerējusi cīnīsies ar Krievijas maigo varu ar Zagorovskas rokām.

Nav dzirdēts, ka arī Krievijas vēstniecība ko iebilstu pret Latvijas valdības finansēto krievu mediju telpas paplašināšanu Latvijā. Tas ir pārsteidzoši un pilnīgi kontrastē ar Krievijas histēriskajiem demaršiem 2010.gadā, kad Saakašvilli Gruzijā izveidoja krievu valodas kanālu PIK. Maskava toreiz tik ļoti bija satraukusies par gruzīnu kontrpropagandu krieviski, ka pat radīja tehniskus šķēršļus kanāla translācijai.

Turpretī Latvijas “kontrpropagandas” gadījumā ir pilnīgs klusums. Kāpēc?

Pirmkārt, tāpēc, ka tā nebūšot nekāda kontrpropaganda. Tās nav mūsu metodes! Latvija dos iespēju izvēlēties. Pieņemu, ka šāda jautājuma nostādne pilnībā apmierina Krieviju, kas savā TV saturā iegulda simtus miljonus eiro. Patiešām, lai skatītājs pats izvēlas.

Otrkārt, LSM jaunajos krievu raidījumos Krievijas vēstnieks radis sev jaunu tribīni un domubiedrus, tai skaitā tādus, kurus, kā redzējām, pats finansiāli stimulē. Tā kā abas puses ir apmierinātas, un ja vēl atrodas trešā puse, proti, Latvijas valdība, kas visu to apmaksā, kas gan tur ko iebilst.

Taču, pieņemu, ka galvenais iemesls, kādēļ nedzirdam “Krievu pasaules” apoloģētu (Krievijas vēstniecības, “Saskaņas” u.tml.) iebildumus, ir tādēļ, ka Latvijas jaunās iniciatīvas tikai stiprina t.s. “Russkij mir”, paplašina krievu valodas lietojumu un cementē divkopienu valsti Latvijā. Nav jābūt lielam mediju ekspertam, lai saprastu, ka tas ir ceļš uz Latvijas kā nacionālas valsts iznīcību. Un tieši tāds ir Krievijas mērķis.

Tas, kas tagad tiek piedāvāts Latvijas mediju telpas “stiprināšanai”, ar uzviju jau bija ieviests un funkcionēja pirmskara Ukrainā, kur mediju telpā valdīja absolūta divvalodība.

Krievu valodā tur bija gan ziņas, gan analītiski raidījumi, gan savi atsevišķi kanāli. Tomēr tas neatturēja Krievijas agresiju. Uzdrošinos minēt, ka notika tieši pretējais – divkopienu valsts tuvējā pierobežā tikai atraisīja rokas Kremļa avantūristiem.

Latvija kā “ideālā Krievija”

Tagad mēs kā hipnotizēti lūkojamies uz Ukrainu un drudžaini spriežam, ko darīt, lai Krievija neizdomātu uzbrukt arī mums. Putins un viņa agresīvā ārpolitika šodien ir mūsu galvenais bieds. Liekas, esam gatavi darīt jebko, arī runāt krieviski savā starpā (kā to dara latvieši LTV7), lai tikai šeit neradītu “spriedzi” un nedotu pamatu Putinam iebrukt. Nevaram vien izdomāt veidus un formas, kā pārliecināt vietējos krievus, lai viņi neatbalstītu Putinu un lai viņiem nebūtu vēlmes pievienoties Krievijai.

Taču tā ir laušanās atvērtās durvīs. Savā apmātībā mums pat neatliek laika pajautāt, vai vietējie krievi vispār vēlas pievienoties Krievijai? Aptaujas rāda, ka nē. Gluži tāpat, kā to nevēlējās Austrumukrainas krievi. Izrādās, arī jau minētā PCTVL aktīviste Zagorovska to nevēlas: “Manuprāt, ir pilnīgi nepareizi uzskatīt, ka Latvijas krievi gribētu, lai šeit būtu Krievija. Tas ir mīts. 98% pilnīgi noteikti to negrib. Viņi ļoti augstu vērtē to lietu kārtību, kāda te veidojas. Viss notiek laikā, solījumi tiek pildīti, tas viss veido vietējo uzvedības kultūru, kas atšķiras no Krievijas vides”.

Tīrību, pieklājību un likuma varu Latvijā novērtējuši arī no Krievijas atbēgušie krievi. Arī viņi pilnīgi noteikti nevēlas šeit redzēt Putina Krieviju. Šajā jautājumā latviešu un krievu viedoklis sakrīt.

Problēmas sākas tad, kad jāformulē, kādu tad Latviju vēlamies redzēt. Izrādās, ka Zagorovska, kura izjūt ciešu piederību Latvijai, vēlētos, lai šeit valsts valoda būtu arī krievu. To pašu vēlas arī žurnālists Igors Vatoļins [kāds pārsteigums!], kas ir biežs viesis latviešu medijos un pozicionējas kā eiropeisks krievs un kā Putina un Lindermana kritiķis. Šaurākā tautiešu lokā gan Vatoļins neslēpj, ka nosoda Lindermanu tikai tāpēc, ka tas izvēlējies nepareizu veidu, kā panākt, lai krievu valoda Latvijā kļūtu par otru valsts valodu. Vatoļins iesaka citu, pakāpeniskāku un viltīgāku veidu, kā to sasniegt.

Arī no Krievijas atbēgušie krievi, izrādās, izvēlējušies Latviju tāpēc, ka papildus eiropeiskajai tīrībai un kārtībai, te viss ir krieviski. Te neesot tāds diskomforts kā, piemēram, Vācijā, kur jāmācās valoda. Latvijā viss esot krieviski – bērniem bērnudārzs un skola, vecākiem – teātris, kino, veikali, prese, radio, televīzija, ārsts utt. Telekanāls “Dožģ” pat dēvē Latviju par “ideālo Krieviju”. Un tas ir teikts bez sarkasma, bez kāda ļauna nodoma, drīzāk kā uzslava.

Latvieši savā starpā runā krieviski

Tā patiešām ir savdabīga uzslava Latvijas 20 gadu integrācijas un mediju politikai, kuras rezultātā ārvalstnieki Latviju sāk uztvert kā “mazo Krieviju”. Bet kā gan citādāk lai uztver valsti, kuras televīzijā divas ierēdnes – latvietes – mēģina viena otru pārliecināt par skolotāju atalgojuma aprēķināšanas metodiku lauzītā krievu valodā. Aptaujas rāda, ka arī skatītāji šiem LTV7 krievu raidījumiem pārsvarā ir latvieši. Tas jau vairs nav Orvela sižets. Tas atgādina absurda teātri. Ja kāds domā, ka šī pazemojošā ķēmošanās veicinās krievu cieņu pret Latviju, tad tā ir kļūda. Nevar cienīt to, kurš pats sevi neciena.

Kā lai par “mazo Krieviju” nesauc valsti, kuras sabiedriskajā TV tiek atteikta dalība cilvēkiem, kuri ar skatītājiem vēlas runāt latviski nevis krieviski. Tā tas notiek LTV7 raidījumā “Актуальный вопрос”.

Krievi ļoti labi saprot un runā latviski! Ja vien no visām pusēm viņiem uz paplātes nepienestu it visu krieviski, viņi būtu gatavi informāciju uztvert arī latviski. Mediju pētnieks Sergejs Kruks atzīst, ka pirms desmit gadiem daudzi krievi lasīja latviešu avīzes, skatījās ziņas latviešu valodā. Bija visi priekšnoteikumi integrācijai uz latviešu valodas bāzes. Tagad šī tendence mainījusies – arvien vairāk latviešu sāk patērēt saturu krievu valodā. Statistika rāda, ka 70-80% no tiem, kuri skatās LTV7 krievu raidījumus, ir latvieši. Iznāk, ka tieši viņiem LTV7 biežākie viesi – Vešņakovs, Jurkāns, Aleksejevs u.tml. izskaidro savu redzējumu par lietu stāvokli pasaulē un Latvijā. Lieki teikt, ka tas ir visai specifisks redzējums.

Raksta sākumā minēju LTV7 raidījumu “Личное дело” par ukraiņu karavīriem. Ievērības cienīgs bija šī raidījuma noslēdzošais sižets – par to, kā latvieši pāriet pareizticībā, pārņem krievu kultūru un valodu. Pareizticīgajā baznīcā intervētās latvietes krieviski bez akcenta stāstīja, kā radušas dzīves jēgu un jaunus draugus krieviskajā vidē. Tāds nomierinošs un dvēselisks sižets, kas, domājams, uzrunāja daudzus šajā trauksmainajā laikā. Nebrīnīšos, ja atklāsies, ka arī tā veidotājus ar naudas balvu būs stimulējusi Krievijas vēstniecība.

Prāts atsakās pieņemt domu, ka to patiešām ir finansējusi Latvijas valsts, lai pretdarbotos Krievijas maigajai varai.

Latvijas krievu kanāls: ko tas dos Latvijai

Pēdējā laikā arvien biežāk no dažādiem ekspertiem – gan pašmāju, gan ārvalstu – dzirdam ieteikumu, ka Krievijas naratīva izplatību Latvijā vislabāk būtu mazināt, par valsts naudu izveidojot vienu atsevišķu Latvijas krievu TV kanālu. To vajadzētu darīt tāpēc, ka vērojama “vietējā krievu valodas satura nepietiekamība”.

Tas ir pārsteidzošs secinājums! Tā vien liekas, ka cienījamajiem ārvalstu ekspertiem aizņemtības dēļ acīmredzot nav izdevies uz Latviju atbraukt, lai pārliecinātos par šo “vietējā krievu valodas satura nepietiekamību” klātienē.

Kāds tieši vietējais krievu valodas saturs ir nepietiekams? Televīzijā? Vairāki vietējie TV kanāli regulāri raida gan vietējas ziņas, gan analītiskos raidījumus krievu valodā. NEPLP priekšsēdētājs A.Dimants novērtējis šo kanālu – TV5 un PBK pārraidīto vietējo saturu kā objektīvu un visādi citādi atbalstāmu. Papildus tam analītiskos, diskusiju un ziņu raidījumus krievu valodā ikdienas varam skatīties arī Latvijas sabiedriskajā televīzijā LTV7. Vairums pašu krievu TNS aptaujā atzinuši, ka, viņuprāt, LTV jau tagad nodrošina pietiekami daudz ziņu raidījumus krievu valodā.

Varbūt vērojama vietējās krievu preses nepietiekamība? Katrā ziņā palūkojoties uz krievu izdevumu klāstu Latvijas kioskos un lielveikalu preses stendos, tāds iespaids nerodas. Piedāvājums pat pārsniedz pieprasījumu, par ko liecina periodiskie avīžu bankroti. Nepietiekama un aizvien rūkoša ir auditorija, nevis piedāvājums.

Tad, iespējams, Latvijā pietrūkst krievu valodas satura radio viļņos? Ikviens, kurš ieslēgs FM radio uztvērēju Latvijas galvalspilsētā, konstatēs, ka krievu valoda radio dzirdama pat biežāk nekā valsts valoda.

Varbūt internetā ir par maz vietējās informācijas krieviski? Atverot populārākos Latvijas ziņu portālus, redzam, ka tie visi ir arī krievu valodā.

Tad kā tieši pietrūkst? Varbūt eksperti, kas iesaka veidot jaunu valsts apmaksātu TV kanālu krieviski, uzskata, ka visi iepriekš uzskaitītie vietējie krievu mediji piedāvā Latvijai nelojālu saturu?

Rodas jautājumi arī par potenciālo auditoriju šādam jaunam kanālam. Saskaņā ar ieceri, pēc tā izveides tie Latvijas krievi, kuri līdz šim skatījušies Kremļa propagandu, to sāks skatīsies mazāk un pamazām pārslēgsies uz jaunizveidoto Latvijas finansēto kanālu.

Tas ir cēls un ambiciozs mērķis. Tomēr līdz šim veiktie empīriskie pētījumi liek secināt, ka jaunizveidotam Latvijas krievu kanālam šo mērķi sasniegt, visdrīzāk, nebūs iespējams. Mediju pētnieki atzīst, ka pamatauditorija Kremļa propagandas kanāliem Latvijā ir pensijas vecuma krievvalodīgie.**** J. Juzefovičs secina, ka tā ir ļoti konservatīva auditorija, kas nav tendēta mainīt savus gadiem iesakņojušos TV skatīšanās paradumus un pārslēgties uz jauniem kanāliem, īpaši, ja runa ir par sabiedrisko TV, kuras informācijai skatītāji uzticas mazāk salīdzinoši ar komerckanāliem.*****

Tādējādi ir pamatotas aizdomas, ka Kremļa kanālu skatītāji Latvijā, visdrīzāk, nemaz neskatīsies valsts jaunizveidoto krievu kanālu. Pat LTV7 krievu redakcijas vadītāja Proskurova, jautāta par potenciālo skatītāju loku šādam kanālam, tikai rausta plecus. Savu auditoriju Proskurova pazīst labi. Nav skaidrs, kas būs Latvijas krievu kanāla skatītāji un vai to vispār kāds skatīsies.

Taču šādu kanālu noteikti vajag! Par to ir pārliecināts Daniils Smirnovs, kas atbruņojošā atklātībā pamato kāpēc: “Vienkārši tāpēc, ka tas dos papildus darba iespējas vietējiem krievu žurnālistiem, kuriem radušās problēmas ar darbu,” ņemot vērā krievu auditorijas samazināšanos. Līdz šim šī shēma patiešām strādājusi labi. Uz LTV7 pārnācis un valsts apmaksātā darbā iekārtojies ne tikai pats Smirnovs, bet arī citi viņa kolēģi, kuri līdz tam TV5 un PBK gānīja nacismu Latvijā un atražoja Krievijas propagandas klišejas.

Taču ko papildus dažu Latvijas krievvalodīgo pilsoņu un nepilsoņu materiālā stāvokļa uzlabošanai šis kanāls dos Latvijai? Baidos, ka neko labu.

Pirmkārt, tas būs klajā pretrunā ar Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā pausto uzstādījumu “veicināt latviešu valodas kā visu Latvijas iedzīvotāju kopējās saziņas valodas lietošanu”. Tas vēl vairāk samazinās latviešu valodas nozīmi Latvijā.

Otrkārt, līdzšinējā pieredze rada bažas, ka jaunizveidotais Latvijas krievu kanāls, gluži kā jau esošie Latvijas krievu mediji ne tik daudz cīnīsies ar Krievijas propagandu, cik atgremos tās pamatpostulātus vietējiem krieviem lokalizētā versijā.

Un treškārt, tas būs signāls pasaulei un vietējai sabiedrībai, ka Latvija oficiāli ir divkopienu valsts. Lai arī šo tēzi referendumā noraidīja gandrīz 900 tūkstoši Latvijas pilsoņu, divvalodības aizstāvjiem to būs izdevies iedabūt pa sētas durvīm, izmantojot traģiskos notikumus Ukrainā. Jārēķinās, ka šis process var būt neatgriezenisks, jo, ja pēc tam būs vēlme atkal samazināt krievu mediju telpu Latvijā, palielinot latviešu valodas lomu, to izdarīt var būt ļoti bīstami.

Ukrainas piemērs to uzskatāmi rāda. Atcerēsimies, ka 2012.gadā prokrieviskajam prezidentam Viktoram Janukovičam ar viltu un draudiem izdevās izdabūt cauri Ukrainas parlamentam likumu, kas noteica krievu valodai reģionālas valodas statusu. Kad pēc gada Janukovičs tika patriekts un Maidana kustība likumu atcēla, valodas diskriminācijas epizode tika izmantota kā iegansts Kremļa “brālīgajai palīdzībai apspiestajiem krieviem”.

Tāpēc aicinu Latvijas valdību un Saeimas deputātus, kuriem būs jālemj par krievu valodas mediju paplašināšanu Latvijā, padomāt par sekām šādam lēmumam un nedot zaļo gaismu jau tagad reāli divvalodīgās Latvijas mediju telpas tālākai krieviskošanai pēc pirmskara Ukrainas parauga.

Ja patiešām ir vēlme cīnīties ar Kremļa maigo varu un vairot latviskas Latvijas atbalstītāju loku visu Latvijas iedzīvotāju vidū, tad to var izdarīt tikai un vienīgi stiprinot Latvijas mediju vidi LATVIEŠU valodā! Tieši šim mērķim nevajadzētu taupīt līdzekļus. Latvijas krievi labprāt runā un saprot latviski! Neskatoties uz krieviski boksterējošo latviešu politiķu centieniem pierādīt pretējo.

Pāriešana uz krievu valodu lojalitāti Latvijai nevairo. Tieši otrādi – tā tikai nostiprina veco pārliecību PSRS laika iebraucējos, ka informācija krieviski šeit vienkārši pienākas, jo vēsturiski un etniski šī teritorija ir “Krievu pasaules” sastāvdaļa.

Vai Latvija patiešām ir un vēlas būt daļa no “Krievu pasaules”, tas atkarīgs no mums un no mūsu lēmumiem.

Autors ir Dr.hist., 12.Saeimas deputāts, Nacionālā apvienība

* Petrenko, Dmitrijs; Denis, Solvita. The Editorial Policy of Russia’s Media and Journalists in Latvia / Manufacturing Enemy Images? Russian Media Portrayal of Latvia, Academic Press of the University of Latvia, 2008. 42.lpp.

** Turpat.

*** Ārvalstu ietekme uz sabiedrības etniskās integrācijas procesu Latvijā, Austrumeiropas Politisko Petījumu centrs. Rīga, 2007. 56.lpp.

**** Rožukalne, A. Krievijas mediji Latvijā: īpašnieki, regulācija, ietekme / Krievijas publiskā diplomātija Latvijā: mediji un nevalstiskais sektors; Austrumeiropas politikas pētījumu centrs, LU Akadēmiskais apgāds. Rīga, 85.lpp.

***** Juzefovičs, Janis. Ziņas sabiedriskajā televīzijā: paaudžu un etnisko (lingvistisko) grupu ziņu mediju izvēles Latvijā. Vidzemes Augstskola, Valmiera, 2012. 5.lpp.