Trusis politiķa sirdī lielāks par lauvu

jeb Nihilisms pret pilsonisko sabiedrību Latvijā

Jau no 2012.gada arvien biežāk dzirdam, un to arī apstiprina pētnieki un eksperti, ka Krievijas valdība dažādās demokrātiskās valstīs, tajā skaitā Latvijā, tradicionālos veidos veic savus propagandas darbus, atbalstot nevalstiskās organizācijas ar vērienīgiem finanšu resursiem.

Sākotnēji tas likās kā sazvērestība teorija, bet, tiklīdz iestājās Ukrainas krīze, nāca apjausma – tas ir neapzināts risks – demokrātija kļūst par milzi uz māla kājām. Risks ir tas, ka demokrātiskai valstij nav instrumentu, lai pret to cīnītos un lai, aizliedzot šādu organizāciju darbu, tā pati netiktu apvainota vārda un biedrošanās brīvības ierobežošanā.

Pagāja trīs gadi, un sazvērestības teorijas kļuva par realitāti, interešu aizstāvības organizācijas tika aicinātas piedalīties Tieslietu ministrijas un Drošības policijas veidotajās darba grupās, lai ierobežotu Latvijai nelojālu organizāciju darbību.

Nekādu ilūziju, situācija ir diezgan dīvaina – kamēr Latvijai lojālās nevalstiskās organizācijas, saņemot atbalstu no tādām donorvalstīm kā Norvēģijas Karalistes un citām Eiropas Ekonomikas zonas valstīm, īsteno projektus, kas nodrošina sabiedrības līdzdalību politikas procesā un veido stabilus, sabiedrībā atzītus pakalpojumus – izglītības, veselības, bērnu aizsardzības, kultūras, korupcijas izskaušanas, vides saglabāšanas, demokrātijas stiprināšanas un citās jomās – pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai un kapacitātei, resursu no valsts budžeta līdzekļiem Latvijas NVO fonda izveidošanai nav. Šajā brīdī atklāti jāsaka – mūsu politiķiem ir trusis, nevis lauva sirdī.

Kas liecina par šā bailīgā truša eksistenci? Nacionālā NVO fonda ideja radusies 2003.gadā, kad, Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, daudzi starptautiski fondi pameta Latviju. Visticamāk, tas daudziem jau aizmirsies, ka lielu daļu – arī tagad publiskajā telpā zināmu spēcīgu organizāciju, kuru darbu apbrīnojam un atbalstām un, visticamāk, kuru darba rezultātus baudām gan savā ciemā, nelielu rotaļlaukumu formā, gan lielpilsētās, elpojot svaigu gaisu, veidojušas starptautiskas organizācijas vai fondi, kas savus resursus ieguldīja Latvijas attīstībā tās neatkarības sākumposmā. Esmu pārliecināta, ka mums patika, kad mūs atbalstīja attīstības posmā, un mums patīk arī tagad, ka ir kāds, kas Latvijas skolām nopērk skolēnu autobusus. Tomēr, kas ir tas, ko darām paši?

Sasniedzot noteiktu attīstības līmeni un iestājoties pārtikušo Eiropas valstu saimē, iepriekšējiem atbalstītājiem jeb donoriem radās citas mērķvalstis, kur cilvēku izraisītās krīzes bija aktuālākas. Tas būtiski ietekmēja Latvijas NVO pieejamos finanšu resursus. Kaut gan pēdējos astoņus gadus esam tikuši atbalstīti no jau pieminētajiem Norvēģijas un EEZ finanšu instrumentiem, sava nacionālā NVO fonda izveidē daudzu gadu garumā esam barojuši politisko baiļu un nevarēšanas trusi.

Šeit vēlos atkāpi – politikā izplatītākais arguments par to, ka organizācijām resursi nav nepieciešami, jo darbinieki tajās ir brīvprātīgie, ir lieks. Nav melots, bieži un daudz kur organizācijas savā darbā izmanto brīvprātīgo cilvēku laiku un sabiedrības ziedojumu atbalstu, tomēr tā ir emocionāli nozīmīga, bet neliela daļa no resursiem, kas nepieciešami, lai varētu nodrošināt kvalitatīvu līdzdalību vai kvalitatīvu pakalpojumu 365 dienas gadā. Šeit nozīmīga ir valsts attieksme, kas izpaužas tās atbalsta formās.

Kā jums šķiet, vai krīžu centrs, kura speciālisti sniedz psiholoģisko atbalstu tādās krīzēs kā Zolitūdes traģēdija cietušiem cilvēkiem, ikdienā varētu savas spējas un profesionalitāti likt lietā, iesaistot darbiniekus tikai brīvprātīgi? Vai cilvēki, kuri uzrauga Saeimas komisijas darbu, kas izmeklē Zolitūdes traģēdiju, spētu novērtēt atbildīgo būvnieku un uzraudzības iestāžu profesionalitāti un kompetences robežas, ja viņi nepārzinātu normatīvos aktus būvniecības jomā? Vai Aspazijas un Raiņa apaļo jubileju gadā būtu „Aspazijas” māja, kuru izrādīt ārvalstu viesiem, ja par tās saglabāšanu nebūtu cīnījusies biedrība „Aspazijas mantojums”? Vai Latvijā taptu pirmais onkoloģisko pacientu sociālās rehabilitācijas centrs, ja to neveidotu biedrība „Dzīvības koks”, vai daudzi slimi bērni iegūtu „otro iespēju” dzīvot, ja nebūtu Bērnu slimnīcas fonda? Vai Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē būtu veiksmes stāsts, ja tās īstenošanā nebūtu iesaistītas organizācijas? Un šādu piemēru ir simtiem.

Latvijas organizācijas, saskaņā ar Valsts kancelejas apkopoto informāciju, izgaismo faktu, ka organizētā pilsoniskā sabiedrība sniedz nenovērtējamu pienesumu Latvijas attīstībā. Organizācijas jeb Latvijas iedzīvotāji, kuri apvienojušies šajās organizācijās, 2014.gadā piedalījušies vismaz 1128 darba grupās un padomēs, vairumā gadījumu tas bijis Finanšu, Ekonomikas, Veselības un Kultūras ministrijās, savukārt iedzīvotāji, kuri apvienojušies organizācijās, ir piedalījušies vismaz 1193 tiesību aktu projektu izstrādē. Vairumā gadījumu tas noticis Zemkopības, Finanšu, Iekšlietu un Tieslietu ministrijās. Organizāciju pārstāvji piedalījušies vismaz 250 darba grupās, kas izstrādā tiesību aktu projektus un snieguši atzinumus par vismaz 512 tiesību aktiem.

Biedrība „Latvijas Pilsoniskā alianse”, kuras mērķis ir veidot labvēlīgu vidi biedrību un nodibinājumu darbībai Latvijā, jau pēdējos 12 gadus ir par Nacionālā NVO fonda izveidi. Tieši pēdējo divu gadu laikā ar biedrību un nodibinājumu uzstājību un līdzdalību Kultūras ministrijā noticis darbs pie NVO fonda koncepcijas izstrādes. Tomēr budžeta izstrāde notiek ātrāk nekā koncepcijas izstrāde, kuras sabiedriskā apspriede ieplānota 17.septembrī. Tā vien šķiet, ka jau sācies 13.gads un NVO fondam resursu arī 2016.gada budžetā nebūs.

Līdzīgi kā citus gadus, organizācijas, kas seko līdzi budžeta līdzekļu izmantojumam, secinājušas, ka finanšu resursi ir, tomēr to apguve ne vienmēr ir caurspīdīga. Šo necaurspīdīgo procesu dēļ valsts budžetā veidojās „zudumi”, kas turpina nekontrolēti aizplūst, jo atbildīgajām institūcijām piemīt noturīga atturība pieņemt lēmumus, kas ļautu novērst tādu resursu kā, piemēram, valsts kapitālsabiedrību ziedojumu sadale necaurspīdīgā veidā izbeigšanu.

Tas faktiski ir Latvijas iedzīvotāju resurss, kas bez jebkādu prioritāšu noteikšanas tiek guldīts vienās un tajās pašās jomās katru gadu, neskatoties uz to, ka sabiedrībā ik gadus aktualizējas citas prioritātes.

Neskatoties uz to, ikreiz, kad jautājums aktualizēts atbildīgajās institūcijās, atbilde ir viena – resursu nav. 2008.gadā galvenais attaisnojums bija ekonomiskā krīze, šogad – Ukrainas un Grieķijas krīze. Vēlos to pārfrāzēt – bailīgais trusis, kas politiķiem sirdī, lien laukā un raisa simtiem argumentu pret Nacionālā NVO fonda izveidi. Tā notiek arī šogad, par spīti tam, ka mūsu kaimiņi austrumos nekautrīgi un strukturēti izmanto demokrātisko sistēmu, lai musinātu un celtu nemieru, bet mums pretī likt nav ko.

Vēl vairāk – NVO sektors tiek urdīts, norādot uz trūkumiem, beigu beigās secinot, ka tas nav gana labs atbildīgajai ministrijai. Neiedziļinoties detaļās, tā ir politiķu „ūjināšana” valstij lojālo un nesavtīgi strādājošo organizāciju virzienā. Piekrītu, ne vienmēr esam ērti, un tomēr, visbiežāk „neērtības” rodas interešu aizstāvības procesā, sabiedrības labuma vārdā.

Demokrātija tiks vājināta, ja tādas aktivitātes, kā NVO pārstāvju darbs nozaru ministriju un Ministru kabineta veidotajās darba grupās, atzinumu izstrādē un sniegšanā par sabiedrībai nozīmīgām tēmām – izglītības, veselības, sociālās labklājības, dzimumu līdztiesības, korupcijas, atvērtas valsts pārvaldes, vides un citās jomās – nebūs iespējams neesošu resursu dēļ vai arī šis darbs notiks būtiski samazinātā apjomā. Sabiedrības intereses sašaurināsies.

Nepieņemot lēmumu par Nacionālā NVO fonda izveidi, sabiedrības līdzdalība tiek vājināta un ar katru gadu samazināsies organizāciju, tajā skaitā arī iedzīvotāju skaits, kas ir lojālas un ieinteresētas politiskajos procesos un nodrošina līdzsvaru sabiedrībā, kad briest spriedze starp dažādām sabiedrības grupām.

Padomājam par ilgtermiņa ietekmi uz lēmumu nepieņemšanu! Tieši par integrāciju un pilsoniskās sabiedrības attīstību atbildīgajai politiskajai partijai būtu lietderīgi apzināties, ka valdība, apstiprinot Latvijas Nacionālo attīstības plānu un gatavojot Laimdotas Straujumas valdības deklarāciju un darba plānu, uzsvēra – Latvijas Nacionālais NVO fonds tiks veidots. Tā ir konkrētas partijas atbildība panākt, lai 2016.gada budžeta procesā solījumi neizdzistu. Jāapzinās, ka 2015.gadā runa vairs nav par kaut kādu aktivitāšu norisi, sagaidot Latvijas simtgadi, bet par reālu drošības apdraudējumu, kas pastāv un pieaug, ja ir vāja pilsoniskā sabiedrība.

Tas ir politisks lēmums veidot Nacionālo NVO fondu. Apzinos, ka visādi var notikt, bet mani nepamet doma, ka, iespējams, trusis politiķa sirdī tomēr ir mazāks par lauvu un NVO fonds Latvijā būs!

Autore ir Latvijas Pilsoniskās alianses pārstāve