Bičkoviča purvs

Valsts prezidenta meklējumu trokšņa aizsegā klusu pienākusi kārta Augstākās tiesas priekšsēdētāja pārvēlēšanai.

Taču jautājums, vai AT vadītāja amatā vēl uz pieciem gadiem paliks Ivars Bičkovičs, iespējams, ir svarīgāks Latvijas nākotnei nekā prezidenta Andra Bērziņa palikšana vai nepalikšana vēl vienu termiņu savējā.

Otrdien AT struktūras šim amatam izvirzīja pašreizējo AT priekšsēdētāju Bičkoviču un AT Administratīvo lietu departamenta tiesnesi Andri Guļānu. Jau 24.aprīlī notiks AT plēnums, kas ieteiks Saeimai vienu kandidātu, un Saeima par AT priekšsēdētāja apstiprināšanu lems jau maija pirmajā pusē.

Bičkoviču 2008.gadā par AT priekšsēdētāju apstiprināja oligarhu dominētā Saeima drūmākajā «gāzi grīdā» politikas seku laikā, un turpmākie septiņi gadi tiesu sistēmai bijuši pastāvīgas krīzes, stagnācijas un degradēšanās laiks. Starptautiskos tiesiskās vides kvalitātes vērtējumos Latvija atsevišķos svarīgos parametros atkritusi jau līdz Vidusāzijas valstu līmenim, bet sabiedrības uzticēšanās tiesu varas taisnīgumam turpina sarukt, dodot vietu cinismam vieniem un nesodāmu lietu kārtošanas iespēju apziņai dažiem citiem.

Vēl pieci gadi Bičkoviča vadībā (2010.gadā AT priekšsēdētāja amata pilnvaru termiņš tika samazināts no septiņiem līdz pieciem gadiem) nozīmētu šā degradācijas procesa garantētu turpināšanos. Ņemot vērā arī politiskās vides putinizēšanos un tiesiskuma principu aiziešanu no partiju dienaskārtības, nākas prognozēt, ka ilgtermiņa posts Latvijas valstij, ko nodarītu tiesu sistēmas turpmāka pūšana Bičkoviča pārraudzībā, varētu būt ļoti smags.

Prezidente Vaira Vīķe-Freiberga intervijā žurnāla «Ir» šīs nedēļas numurā par Latvijas tiesu sistēmu teic, ka tā ir «tīšām būvēta tā, ka var veicināt korupciju».

Bičkovičs septiņus gadus ir bijis šādas sistēmas galvenais būvuzraugs. Tāpēc grūti nepiekrist bijušajam tieslietu ministram Jānim Bordānam (kuram pašam amatu nācās zaudēt, kad viņš pamēģināja mainīt korupcijas un shēmošanas rutīnai ērto sistēmu) – Latvijas tiesiskuma nākotnē AT priekšsēdētājam ir lielāka nozīme nekā Valsts prezidentam.

Stagnācija vai reformas

Kaut gan politisko spēku izkārtojums Saeimā ir labvēlīgs Bičkovičam, Latvijas tiesiskuma nākotne pašlaik vēl nav bezcerīgi drūma. Saeima lems tikai par viena kandidāta apstiprināšanu, bet šo kandidātu ieteiks paši tiesneši AT plēnumā. Pirms tam abus kandidātus izvērtēs arī Tieslietu padome, ko gan vada Bičkovičs pats, taču tās sastāvā ir arī Satversmes tiesas priekšsēdētājs, tieslietu ministrs, ģenerālprokurors un citi tiesu varas augsti pārstāvji.

Jau tas vien, ka izvirzīts arī Guļāns, kas bija vadījis AT no 1994.gada līdz pat Bičkoviča nākšanai amatā 2008.gadā, liek domāt, ka ne visi tiesneši ir mierā ar savas jomas pašreizējo vadību un stāvokli.

Iespējams, Saeima, lai arī tās vairākums vēlētos Bičkoviča laiku turpināšanos, apstiprinātu AT plēnuma ieteikto kandidātu, pat ja tas būtu Guļāns, nevis Bičkovičs. Taču izšķirīgas var būt atkal Tieslietu ministrijas apsaimniekošanas «nacionālo» veterānu balsis, bet TB/LNNK vecbiedrs un bijušais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš jau brīdina, ka Saeima varētu neapstiprināt kandidātu, kuram būtu «neliels» balsu pārsvars AT plēnumā, un meklētu kādu «trešo». Iespējams, Lemberga un maksātnespējas reideru tiesību apkalpotājiem ir bažas, ka Guļāns tiešām varētu iegūt AT tiesnešu vairākuma atbalstu.

Lai kā beigās lemtu politiķi, šobrīd pirmām kārtām no pašiem tiesnešiem atkarīgs, vai turpināsies tiesu varas un viņu amata prestiža un goda degradācija. Pastāvīgi dzirdam no tiesu varas pārstāvjiem, ka, neraugoties uz regulārajiem skandāliem un neizskaidrojami neloģiskiem tiesu lēmumiem, vairākums tiesnešu esot godīgi profesionāļi. Pašlaik tiesu varas cilvēkiem ir iespēja parādīt, ka tā tiešām ir. Jo kur tad būtu šis godīgo profesionāļu vairākums, ja ne AT tiesnešu kopsapulcē?

Protams, ka arī AT priekšsēdētāja amata kandidātu meklējumus nosaka daudzi un dažādi blakusapstākļi, privāti koleģialitātes un cunftes interešu apsvērumi. Arī pašlaik dzirdam par «kriminālistu» un «administratīvo» interesēm Augstākajā tiesā (Bičkoviču atbalsta Krimināllietu departaments, bet Guļānu izvirzījis Administratīvo lietu departaments). Un Bičkovičs pats arī acīmredzot gribētu, lai konkurenta parādīšanās izskatītos pēc vienkārši kantora iekšējas intrigas. Viņš Latvijas radio skaidroja, ka pats sevi pieskaitot «vairāk pie tiesnešiem – kriminālistiem», bet Guļāns «pārstāv to tiesnešu daļu, kas darbojas ar administratīvajām lietām», un «tas acīmredzot ir tīri tradicionāli, ka katra struktūrvienība mēģina raudzīties pēc tuvāka kandidāta».

Taču izvēle ir principiāla – vai nu turpmāka stagnācija, vai nu reformas. Sabiedrības neuzticēšanās tiesām un amata prestiža krišanās diezin vai atbilst tiesnešu interesēm, lai kāda būtu katra specializācija vai pašreizējais amats tiesu sistēmā.

Guļāna izvirzīšana šķiet ironiski simboliska. Viņš vadīja AT laikos, kad Latvijā notika radikāla visas valsts, tai skaitā tiesu sistēmas pārveidošana no padomiskās uz demokrātisko. Lai kādi trūkumi arvien piemīt Latvijas tiesu sistēmai, šī reforma nenoliedzami ir notikusi. Taču acīmredzot vismaz daļa tiesnešu uzskata, ka ir atkal laiks reformām. Bet sabiedrības neticība Latvijas tiesu taisnīgumam ir vēl pārliecinošāks arguments par labu reformām.

Ironiski skumju pieskaņu tik nepieciešamajām pārmaiņām gan piešķir paša Guļāna teiktais, ka viņš piekritis kandidēt, jo «jaunas sejas» nav bijušas gatavas to darīt. «Es apzinos, ka būtu ļoti jauki, ja sistēmai būtu jaunas sejas un jauni kandidāti. Dažādu iemeslu dēļ iespējami kandidāti vai nu baidās, vai ir citi iemesli. (..) Ja es redzētu, ka ir mums stiprs jauns kandidāts, es noteikti savu kandidatūru nevirzītu,» Guļāns saka.

Bičkovičam viss kārtībā?

Vēl ironiskāk, ka vispārliecinošākais arguments par labu reformām tomēr ir pats pašreizējais AT priekšsēdētājs Bičkovičs. Viņa pasīvā noraudzīšanās uz sistēmas acīmredzamajām nepilnībām un pat iestāšanās par atsevišķiem acīmredzami nekompetentiem vai negodprātīgiem tiesu varas pārstāvjiem nepārprotami parāda, ka jebkādas pārmaiņas viņa vadībā var būt tikai uz slikto pusi. Un viņa publiski runātais pārliecinoši apstiprina šādu programmatisko stagnāciju.

Bičkoviča runāto intervijās var savilkt līdz vienai pamata tēzei: ar viņa vadīto sistēmu viss ir kārtībā, bet daudzie un regulārie skandāli, kuri vieš aizdomas par tiesnešu interešu konfliktiem vai korupciju, ir «atsevišķi gadījumi», kurus nevajagot vispārināt. Bet galvenās un gandrīz vai vienīgās problēmas esot nepietiekamais finansējums un Saeimas nepieņemti likumi, tātad – citu, šajā gadījumā Saeimas un valdības radītas, nevis viņa vadītajā sistēmā nerisinātas problēmas.

Tas ir vadmotīvs arī viņa runātajā plašā un daudzējādā ziņā vienkārši bezcerības sajūtu uzdzenošajā intervijā «Ir» 2012.gada rudenī. Bezcerīga izklausās ne tikai viņa konsekventā atkratīšanās no virknes konkrētu skandalozu tiesnešu apšaubāmu lietu vērtēšanas kā «atsevišķiem gadījumiem». Smejies vai raudi, bet pat uz lūgumu nosaukt trīs lietas, kuras savu pilnvaru laikā ir izdarījis, lai stiprinātu tiesiskumu, Bičkovičs pašu pirmo min to, ka «šobrīd mēs strādājam ar 40% mazāku budžetu nekā tā saucamajos labajos gados». Tomēr darbs tiekot darīts «pietiekami kvalitatīvi», kaut arī «protams, ne jau pateicoties Bičkovičam», saka Bičkovičs.

Bet par savu paša sasniegumu tiesiskuma stiprināšanā AT priekšsēdētājs uzskatīja to, ka «jau otro gadu pēc kārtas Valsts kontrole neatrod faktiski nevienu būtisku nebūšanu ar valsts līdzekļu izlietojumu» viņa vadītajā iestādē.

Un vēl – «šis periods tiks ierakstīts vēsturē ar to, ka acīmredzot es lielā mērā būšu atbildīgs, lai AT strukturālā reforma norisinātos ar minimāliem zaudējumiem priekš tiesnešiem», proti, «mēs Saeimā un arī ministrijā domāsim, kā pakāpeniski šo reformu realizēt». Diemžēl arī šobrīd, divarpus gadus vēlāk un septiņus gadus pēc Bičkoviča stāšanās amatā, vēl būs jāpagaida, līdz kāds Saeimā un valdībā, nevis AT priekšsēdētājs, kaut ko sāks pakāpeniski domāt.

Arī pērn decembrī LTV raidījuma 1:1 intervijā Bičkovičs pārliecinoši parādīja, ka viņa «periods» tiks ierakstīts vēsturē ar tiesnešu aizturēšanu par kukuļņemšanu, aizdomīgiem lēmumiem par simtiem miljonu vērtām maksātnespējas shēmām, ar ko viņam un tiesām neesot nekāda sakara, un AT priekšsēdētāja pašapmierinātu plunčāšanos tiesu sistēmas arvien dziļākā purvā.

Var tikai minēt, vai Bičkoviča atsvešināti vienaldzīgā skatīšanās no malas uz tiesu sistēmas nebūšanām vai pat aktīvā nevēlēšanās to attīrīt no negodprātīgiem tiesnešiem ir tikai rakstura īpašību un profesionālas nepiemērotības radīta, vai tomēr kādu slēptu «diedziņu» noteikta. Viņa paša ievēlēšana amatā pirms septiņiem gadiem bija saistīta ar uzreiz diviem potenciāli skandalozi prettiesiskiem apstākļiem. Ka, pirmkārt, Latvijas Republikas pilsonību viņš 1994.gadā varētu būt ieguvis pretlikumīgi. Un, otrkārt, ka varētu būt bijis VDK aģents ar segvārdu «Raitis», kura kartiņa esot bēdīgi slavenajos «čekas maisos».

Taču tiesas procesā 1995.gadā «nav gūti pierādījumi» par Bičkoviča sadarbību ar VDK. Un arī par viņa pilsonību tiesa savulaik nosprieda, ka 1994.gadā neesot bijis pamata tās reģistrēšanu anulēt kā nelikumīgu.

Iespējams, ka varam uzticēties arī šiem tiesas lēmumiem. Taču Bičkoviča paša darbība AT priekšsēdētāja amatā diemžēl drīzāk mazinājusi, nevis veicinājusi sabiedrības uzticēšanos Latvijas tiesu sistēmai.