Ušakovs, Lembergs un Āboltiņa suverēnajā Putina pasaulē

Vai Nils Ušakovs ir kreisi liberāls, Solvita Āboltiņa liberāli konservatīva, Jānis Iesalnieks nacionāli konservatīvs, bet Aivars Lembergs ultrapolicentrisks?

Politikas dalījums kreisā un labējā zaudē jēgu. Bet jēdzieni «konservatīvs» un «liberāls» iegūst pavisam citādu praktisku nozīmi nekā akadēmiskos traktātos un partiju programmās skaidrotā.

Attieksme pret Putina režīma politiku kļūst Eiropas nākotnei daudz svarīgāka nekā citas ideoloģiskās atšķirības. Latvijai kā potenciālam Kremļa agresijas mērķim it īpaši. Žonglēšana ar ideoloģisku terminu birkām var kļūt pat bīstama, jo apzināti vai neapzināti maskē mūsu drošībai daudz būtiskāko kritēriju, ko nolikusi kaimiņvalsts agresīvā politika.

Krimas aneksija kā Putina galēji nacionālistiskā «krievu pasaules» imperiālisma praktisks īstenojums pirms gada bija šoks un katarse Eiropai, kad pirmīt ideoloģiski it kā pilnīgi pretēji galēji politiķi vienojās atbalsta korī Maskavai. Jauno politikas kritēriju visspilgtāk demonstrēja janvāra beigās tapusī Grieķijas valdība, kuras par galēji kreisu un galēji labēju pirms tam uzskatītu partiju koalīcijas pirmā rīcība bija skaļš «nē» Eiropas Savienības sankcijām Krievijai.

Vēl krasāka šī politikas šķirtne kļuvusi pēc Borisa Ņemcova slepkavības Maskavā 27.februārī. Ja aizņemamies Krievijas pētnieka Marka Galeoti terminu, ir iestājusies «neitralitātes nāve». Galeoti ar to raksturo īstenības faktu bezkaislīga izvērtējuma aizstāšanu ar ideoloģiski krasi polarizētiem Kremļa politikas vērtējumiem, taču, šķiet, to var attiecināt arī uz ideoloģisku nianšu piekāpšanos nepieciešamībai skaidri formulēt attieksmi pret Putina politiku.

Jo tālāk uz Eiropas ziemeļiem un tuvāk Krievijai, jo radikāļiem un eiroskeptiķiem grūtāk līdzsvarot savas simpātijas pret Putina «suverēno demokrātiju» un bailes no viņa tankiem vai vienkārši sakārtot savās galvās savu politisko noslieču un uz tām balstītas rīcības iespējamo seku ainavu. Taču viņu valoda nemelo arī tad, kad viņi mēģina tajā paslēpties.

Kremļa «zaļie vīriņi» Latvijā

Ventspils saimnieks Lembergs neslēpjas. Un viņa «zaļie zemnieki» ir Latvijā spilgtākais Putina izraisītās ģeopolitiskās šizofrēnijas paraugs.

Sevi par «nacionālu» un «konservatīvu» dēvējošās apvienības pārstāvis, aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis pastāvīgi atgādina par Latvijas dalībuNATO kā svarīgāko valsts drošības garantiju. Tikmēr Zaļo un zemnieku savienības «premjerministra kandidāts» Lembergs ir pasludinājis NATO par «okupantiem», kuri neatzīstot «Latvijas suverenitāti». Kurš tad īsti no abiem ir nacionāls vai konservatīvs? Un kāpēc tas vispār būtu svarīgi, kad izvēle ir vai nu izdabāšana, vai pretošanās Putina agresijai?

Trešdien Lembergs sniedza vēl vienu lojalitātes apliecinājumu dižajam austrumu gangsterim. Savā kārtējā muldēšanas izrādē jeb preses konferencē viņš punkts punktā pārstāstīja Kremļa oficiālo viedokli par Ņemcova slepkavību: ka tā bijusi «provokācija»; ka Putina reitings esot 85%, tāpēc opozīcija viņam netraucējot; ka tātad «šāda veida Ņemcova slepkavība ir pilnīgi pretrunā ar prezidenta interesēm un veselo saprātu».

Tieši to pašu jau bijām dzirdējuši no Kremļa runasvīra Dmitrija Peskova uzreiz pēc slepkavības. Svaigumam Lembergs šai propagandas putrai ciniski piesvieda klāt pats sevi kā piemēru nežēlīgai «opozīcijas» vajāšanai Latvijā. «Ja mēs salīdzinām, kā tiek vajāta opozīcija, Putins ir daudz saudzīgāks nekā Latvijā pie varas esošie,» viņš paslavēja lielo priekšnieku.

Taču Ventspils ģeopolitiķis loģiski šļūc pa sev nolemto Kremļa reni. Daudz neparastāka izskatās Rīgas pašvaldības vadītāja Ušakova metamorfoze.

Saskaņas «kreisums» kā sinonīms prokremliskumam ir sens un gan partijas pašas, gan tās oponentu lietots šablons. Taču pēc Ņemcova nošaušanas pēkšņi izrādījās, ka Putina partijas «Vienotā Krievija» sadarbības partnerim Ušakovam Krievijā esot «draugi – liberāļi», kā viņš pavēstīja tviterī, turklāt ar režīma upuri Ņemcovu laikam bijusi tāda vismaz politiskā tuvība, ka nevarot nebraukt uz viņa bērēm.

Varam tikai minēt, kāda loma Ušakovam atvēlēta jaunajā politiskajā realitātē pēc Ņemcova nogalināšanas, ja steidzami bija jābūt Maskavā. Taču ir skaidrs, ka tam nav nekāda sakara ar viņa veco «kreisumu» vai jauno «liberālismu». Ticamāk šķistu, ka ir sakars ja ne ar Krievijas militāra iebrukuma plāniem, tad vismaz ar Latvijas prezidenta vēlēšanām. Un, kā vienmēr, droši vien ar «Saskaņas» ģenerāluzdevumu iekļūt valsts izpildvarā.

Vienā valodā

«Es «Saskaņas centru» cienu vairāk nekā jebkuru no latviskajām partijām,» Nacionālās apvienības Jānis Iesalnieks pirms pusotra gada paziņoja žurnālam «Playboy». «Ja neskaita Nacionālo apvienību,» viņš precizēja.

SC gan esot «naidīgs spēks», taču «kaujas laukā tu nevari necienīt ienaidnieku». Toties ierakumos līdzās sēdošie varot jebkurā brīdī iedurt nazi mugurā, skaidroja uz NA ideologa lomu pretendējošais politikas aktieris, kuram masu slepkava Breiviks Norvēģijā bija šķitis esam Eiropas «multikulturālisma» upuris.

Latvijas ģeogrāfija un vēsture neļauj mūsmāju politiskajiem nacionālistiem kā viņu gara brāļiem tālāk Eiropas dienvidos atklāti jūsmot par Putina «konservatīvajām vērtībām» un «suverēno demokrātiju». Tāpēc ar atklāti prokremlisko «Saskaņu», gribi vai negribi, jāsēž pretējos ierakumos.

Daži gan neiztur ideoloģisko spriedzi – piemēram, Jānis Straume un Andrejs Požarnovs aizdiebuši pāri kaujas laukam uz pretējiem ierakumiem, bet komponists Imants Kalniņš cildina Putinu trakāk nekā Kremļa kontrolēts TV kanāls. Tomēr vismaz Iesalniekam tie acīmredzot nešķiet naži mugurā, jo, raugi, «nacionālistos ir gan uz Austrumiem vērsts strāvojums, gan uz Rietumiem», kā viņš savulaik skaidroja.

Kamēr turpinām gaidīt, kas izstrāvos Rietumu virzienā, mūsmāju nacionālistu valodiņa tecējusi lielākoties pretējā. Kā droši vien labi zina Iesalnieks, kas pirms kļūšanas par Tieslietu ministrijas parlamentāro sekretāru dēvēja sevi par «NA satura pārvaldnieku sociālajos tīklos», šajos tīklos NA un «Saskaņas» atbalstītāju lietotie ideoloģiskie atslēgas vārdi abām pusītēm saprotami bez tulkošanas, un ienaidnieks kopīgs – «sorosīti» jeb «liberasti».

Abi jaunvārdi izperēti Kremļa polittehnologu laboratorijās režīma ienaidnieku apzīmogošanai. Un vismaz «sorosīti» jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem ir bijis arī Lemberga mīļvārdiņš viņam nepaklausīgo mediju un politiķu iezīmēšanai. Bet «Visu Latvijai» – TB/LNNK aktīvie rakstītāji bez mulšanas lieto pat acīmredzami latviešu valodas divskaņu izrunāšanas grūtībās dzimušo «Jenotību» viņu ieskatā laikam liberastiskās «Vienotības», kā pašiem šķiet, nicīgai dēvēšanai.

Un te uzzinām, ka Putina domubiedru par «jenotiem» dēvēto partijas vadoneSolvita Āboltiņa partijas slēgtajos pasākumos atklāti lamā viņai netīkamos par «sorosīdiskiem medijiem», kā februārī debatēs par partijas biedra Jura Vidiņa atbilstību priekšsēdētājas ētikas standartiem dzirdēto atstāstīja partijas Ētikas komisijas loceklis Jānis Egliņš.

Otrdien Āboltiņa Latvijas radio «Krustpunktos» jau atklāti norādīja «Vienotības» «liberāļiem», ka tie varot tīties – niša Latvijas politikā esot brīva.

Domstarpības «Vienotībā» šoreiz ir par viendzimuma attiecību regulējumu jeb, kā viņa teica, «mazlietiņ ideoloģijā – par vairāk vai mazāk liberālām vērtībām». Varētu saprast Āboltiņas nevēlēšanos, lai šis sabiedrības vairākumam nepopulārais jautājums kļūst par «Vienotības» «identitātes zīmi». Taču gatavība nu jau kolektīvi atstumt citādi domājošo partijas biedru daļu, kā pirms tam pa vienam vien bija tīrījusi partiju no sev netīkamām, jo pārāk spilgtām personībām, ir tipoloģiski tieši tas pats, ko savā varas vidē dara Putins.

Arī viņas valoda nemelo – «brīvība nenozīmē visatļautību», «demokrātija nav līdzvērtīga anarhijai» pamīšus ar «nacionālās drošības» pastāvīgu piesaukšanu (piemēram, nacionālo drošību apdraudot arī Vidiņš, kas atklāti runāja par, iespējams, balsu pirkšanu vēlēšanās par labu Dzintaram Zaķim) izpauž gan politiķes mērķus, no kuriem svarīgākais ir pašas vieta politikā, gan politiskos līdzekļus – paraut savai krītošajai karjerai līdzi kaut vai visu pašas vadīto partiju.

Ir gan arī būtiska atšķirība. Putins savus konkurentus vispirms marginalizē, pēc tam likvidē, bet Āboltiņa tikai vēlētos kļūt par prezidenti, kaut arī tā neesot viņas «karstākā vēlēšanās».

Lembergs, Āboltiņa un Ušakovs ar Urbanoviču ir tie, kuri pošas izlemt, kurš būs nākamais Valsts prezidents jeb, kā teic «Vienotības» vadone, «pildīs valsts simbola lomu». Ja notiks pēc viņu prāta un saprašanas, tas nebūs ne «liberasts», ne «sorosists», pat ja būtu «jenots» vai «jenote». «Konservatīvajam» Putinam tas derētu.