Sapnis par valsti bez preambulas

Tāda Latvija, kam Satversmes preambula nebūtu nepieciešama, ir arī mans sapnis

Apmēram pirms mēneša Saeimas galīgā balsojuma priekšvakarā LNT „Dombura studijā” notika diskusija par Satversmes preambulu, kurā piedalījās arī žurnāla „Rīgas Laiks” galvenais redaktors filozofs Uldis Tīrons. Būdama gan aktīva preambulas piekritēja, gan ilggadēja „Rīgas Laika” lasītāja, es ar interesi gaidīju Tīrona kunga uzstāšanos, cerēdama pēc līdzšinējās preambulas pretinieku subjektīvās niekkalbības beidzot dzirdēt kādu nopietnu un konstruktīvu argumentu. Nācās vilties.

Savu attieksmi pret sarunu biedriem un skatītājiem Tīrona kungam izdevās spilgti nodemonstrēt gan ar savu atpūtnieka tērpu, gan ar to, ka viņš vienīgais no dalībniekiem bija atļāvies ierasties uz raidījumu absolūti nesagatavojies: gaidītās argumentācijas vietā dzirdēju tikai vīzdegunīgu izrunāšanos un apsaukāšanos.

Raidījuma gaitā uzzinājām, ka preambulas teksts, pēc Tīrona kunga domām, „nav skaists”; šo dokumentu Tīrona kungs uzskata „par katastrofu”; tajā esot daudz neskaidru terminu, piem., „latviešu identitāte”, „Latvijas tauta”, „latviešu nācija”; „identitāte” pats par sevi esot „šaušalīgs termins”; preambulas teksts esot rakstīts „idiotiem”, „muļķīgajai tautai, kura nesaprot”; nacionālas valsts jēdziens Tīrona kungam „nepatīk”; „noteikt cilvēku vai valsti caur tautu” – tā esot „acīmredzama atpakaļrāpulība”; latviešu dzīvesziņa esot “velnsviņzin kas”; preambula apvainojot Tīrona kunga krievu un ebreju draugus; preambulas teksts esot „radies no psiholoģiska baiļu stāvokļa, tāpēc tas ir reaktīvs dokuments, kam nav nekādas pozitīvas vērtības”. Risinājums esot „izmest šito ārā un nekad vairs par to nerunāt”.

Tīrona kunga harizmātiskās uzstāšanās iespaidu īpaši viengabalainu darīja viņa vaļīgā poza studijas krēslā: sak, ja jau reiz izgāzties, tad ne tikai pārnestā, bet arī pavisam tiešā nozīmē!

To visu jau sen varētu aizmirst: Tīrona kunga izteikumi nav vērtīgi, jo tiem trūkst argumentu svara. Tomēr tie ir, pirmkārt, spilgti simptomātiski, un, otrkārt, Tīrona kungs savā klaji negatīvajā attieksmē pret preambulā noformulētajiem Latvijas valsts pamatiem nebūt nav tik vientuļš, kā to varētu iedomāties vai vēlēties.

Nesen cita žurnāla “Rīgas Laiks” pārstāve Olga Procevska “Delfos” nopublicējusi rakstu „Satversme un publiskās domāšanas gals”. Preambulas apspriešanas un nostiprināšanas procesā, pēc autores domām, esot bijis „labi pamanāms” antiintelektuālisms. „Viens no argumentiem, ar ko preambulas projekta iesācēji un atbalstītāji pamato tās nepieciešamību, ir tas, ka tauta nezinot vai esot aizmirsusi, vai nespējot atrast īstās Latvijas valsts vērtības, tādēļ tās tautai esot jāsniedz skaidri formulētu priekšrakstu veidā.” Preambulas aizstāvjus vienojot „pārliecība par sabiedrības intelektuālo impotenci, neticība tam, ka Latvijas tauta pati varētu tikt galā ar neskaidrību (ja tāda vispār pastāv, par ko tautai arī nav ļauts izlemt pašai)”.

Te uzreiz jāsaka, ka preambulas nolūks nebūt nav kaut ko tautai sniegt priekšrakstu veidā, bet gan juridiski nostiprināt Latvijas valsts idejiskos pamatus, lai neviens ārējs vai iekšējs politisks spēks tos turpmāk nevarētu patvaļīgi grozīt vai graut.

Procevskas kundzei laikam šķiet neticams, ka tauta varētu nezināt, būt aizmirsusi vai nesaprast Latvijas valsts vērtības. Taču to minētajā Dombura raidījumā spilgtāk par spilgtu nodemonstrēja Tīrona kungs, kam izrādījās nesaprotami, neskaidri vai nepatīkami faktiski visi Latvijas valsts idejiskie pamatjēdzieni. Taču jāpriecājas, ka vismaz jēdziens „Latvijas tauta”, kas Tīronam pirms mēneša vēl bija pilnīgi „neskaidrs”, viņa kolēģei Procevskai jau pēc pāris nedēļām ir atkal pietiekami skaidrs, lai viņa to savā rakstā lietotu bez jebkādas minstināšanās vai sīkākiem paskaidrojumiem. Laikam jau zināmu skaidrību preambula mūsu sabiedrībā tomēr vieš…

Tīrona spilgtais precedents tomēr nespēj ietekmēt Procevskas gaišo ticību tam, „ka Latvijas tauta pati varētu tikt galā ar neskaidrību, ja tāda vispār pastāv”. Autore gan nepaskaidro, kāpēc tautai ar to vajadzētu tikt galā „pašai” – proti, kāpēc parlamentam būtu jāatturas veikt tieši tās politiskās funkcijas, ko tauta tam ir deleģējusi un par ko tauta tam maksā.

Šim demagoģiski utopiskajam Procevskas domu kuģītim it kā jau vajadzētu sašķīst gabalos pret viņas pašas skarbi reālistisko atziņu, ka „nav sevišķi daudz cilvēku, kas ir noskaņoti uz in­­dividuālām konstitūcijas teksta studijām, un preambula diez vai to kaut kā ietekmēs”. Tomēr viņa proponē kādu no gudru filozofu rakstiem smeltu ideju, „ka pastāv specifisks – kolektīvs, sabiedrisks – prāta izmantošanas veids”. Procevska tic, „ka ar prātu (racionalitāti) apveltītu cilvē­­ku kopums spēj identificēt problēmas, publiski diskutēt par tām ar ar­­gu­­mentu palīdzību, pārliecināt opo­­nentus un galu galā nonākt pie vis­­pārēji pieņemama šo problēmu risinājuma, … ka diskusiju ceļā pat visnotaļ atšķirīgiem ļaudīm ir iespējams nonākt pie nosacītām, tai vai citai kopienai derīgām patiesībām”.

Arī man gribētos un patiktos tā domāt. Tomēr katru intelektuālu utopiju skarbi koriģē nepielūdzamā realitāte. Tā kā visi Latvijas iedzīvotāji vienlaikus diskutēt tomēr nevar, tad tas laikam būtu jādara kādiem no tautas vidus izredzētiem viedokļu līderiem, turklāt sevišķs svars, ja pareizi saprotu, būtu intelektuāļu teiktajam.

Kā tas notiek praksē, mēs lieliski redzējām jau minētajā Dombura raidījumā. Tautas intelektuālo potenciālu tanī pārstāvēja trīs cilvēki: studente un “Playboy” modele, kamaniņu braucējs un filozofs. Drīkst minēt, kurš no viņiem diskusiju pārvērta par farsu. Filozofs bija vienīgais sarunas dalībnieks, kas pat necentās, Procevskas vārdiem runājot, „diskutēt… ar argumentu palīdzību, pārliecināt opo­­nentus un galu galā nonākt pie vis­­pārēji pieņemama … problēmu risinājuma”. Ar visu savu izturēšanos Tīrona kungs tikai skaidri nodemonstrēja, ka viņam nav ne intereses par sarunas tematu, ne cieņas pret oponentu viedokli, nedz vēlēšanās patiešām iedziļināties problēmas būtībā.

Tagad, sekojot Procevskas loģikai un runājot viņas vārdiem, gandrīz vai būtu jāsāk apšaubīt Latvijas intelektuāļu potenciāls. Taču Procevskas kundzes ierosinātais jautājums par sabiedrības intelektuālo (im)potenci patiesībā ir pārāk sarežģīts, lai par to runātu demagoģiskā vienvirziena garā. Man grūti iedomāties, kad vēl zemes virsū ir pastāvējusi kāda tik izglītota, inteliģenta un intelektuāli potenta sabiedrība kā vācu nācija starpkaru periodā; un tomēr tieši šī nācija demokrātiskās vēlēšanās ievēlēja par Vācijas kancleru Ādolfu Hitleru. Krievi ir viena no pasaules lielākajām un izglītotākajām kultūras tautām; šī tauta jau trīs reizes par savas valsts prezidentu ir ievēlējusi Vladimiru Putinu. Par to, kādus blēžus un kampējus par saviem valdītājiem mēdz ievēlēt Latvijas sabiedrība, nemaz negribu atgādināt.

Tāpēc runa nav vis par to, ka sabiedrība būtu intelektuāli impotenta, bet gan par to, ka pat ar intelektuāli attīstītas sabiedrības viedokli ir iespējams manipulēt un nemitīgi tiek manipulēts. Satversmes preambulai te ir juridiski preventīvs raksturs un uzdevums.

Ja kādam ir kas iebilstams pret to, ka parlaments veic savus Satversmē paredzētos pienākumus, tad to vajadzētu vai nu godīgi argumentēt, vai paturēt pie sevis. Bet tādi argumenti kā „es nesaprotu” un „man nepatīk” diemžēl neveicina sadarbību starp intelektuāļiem un politiķiem, kādu mēs to pazīstam no Latvijas dibināšanas un atjaunošanas laikiem.

Tīrona kungam „nepatīk nacionālas valsts jēdziens”. Ja viņam nepatiktu, teiksim, ka zeme ir apaļa, būtu grūtāk līdzams. Bet tagad taču Tīrona kungs varētu pārcelties uz ASV vai Austrāliju, kur šis diskomforta faktors viņam atkristu. Tikai diez vai tur viņš varēs publiski ņirgāties par valsts pamatiem un vienlaikus saglabāt godājama un ietekmīga intelektuāļa slavu.

Latviešu dzīvesziņa Tīrona kungam ir „velnsviņzin kas”. Varētu jau laipni viņam šo jēdzienu paskaidrot, tomēr stipri šaubos, vai Tīrona kungs tiešām nezina, ko ar šo vārdu domā tie, kas to lieto. Ja Tīrona kungam nepatīk šis termins, viņš var piedāvāt labāku. Bet, kamēr viņš to nedara, šinī „velnsviņzin kamī” saskatu tikai augstprātīgu pozu.

Vispār nedomāju, ka mūsu paaudze ir Latvijas labā paveikusi ko tādu, ar ko tā būtu nopelnījusi tiesības revidēt vērtības, kas bijušas svētas mūsu valsts dibinātājiem.

Vēl Tīrona kungam esot tāda indeve, ka preambulas teksts apvainojot viņa ebreju un krievu draugus. Cik jauki, ka Tīronam ir ebreju draugi! Varbūt tie kādā vaļas brīdī varētu viņam paskaidrot, ko nozīmē nacionālā vai etniskā identitāte, un kaut mazdrusciņ kliedēt viņa šaušalas no „identitātes” vārda un viņa nepatiku pret nacionālas valsts jēdzienu… Žēl, ka Izraēlas valstij joprojām nav konstitūcijas, tāpēc mēs varam tikai minēt, kāda būtu tās preambula. Toties Izraēlai ir Neatkarības deklarācija, un varbūt ebreju draugi būs tik laipni un Tīronam pastāstīs, kāpēc starp trīsdesmit septiņiem cilvēkiem, kas šo Neatkarības deklarāciju parakstījuši, nav neviena cittautieša jeb „goja”? Starp citu, Izraēlas Neatkarības deklarācijā ir teikts: „Tās ir dabiskas ebreju tautas, kā arī jebkuras citas tautas tiesības – būt sava likteņa noteicējai savā suverēnā valstī.” Kāpēc tad lai ebreju draugi apvainotos, ja mēs savā suverēnā valstī šo principu īstenojam un gribam nostiprināt Satversmes preambulā?

Un par ko būtu jāapvainojas Tīrona krievu draugiem – Latvijā, kur krievu valoda starp visām minoritāšu valodām bauda absolūti privileģētu stāvokli?! Būtu, protams, vēl jaukāk, ja krievu minoritāte Latvijā varētu justies tikpat komfortabli kā, teiksim, zviedru minoritāte Somijā. Bet tad Krievijas politikai pret Latviju būtu jābūt tādai kā Zviedrijas politika pret Somiju.

Tīrons ļoti labi zina, ka Latvijas krievu minoritāti kā ideoloģisku ieroci izmanto aktīvi agresīva autoritāra pasaules lielvara, ar ko Latvijai ir kopīga robeža – robeža kas Latvijas pastāvēšanas laikā vienreiz jau ir mainīta rietumu virzienā un pār kuru arī tankiem ceļš jau, kā saka, ir iebraukāts.

Ja Tīrona kunga krievu draugi Latvijā jūtas slikti, tad lai viņš ir tik drosmīgs un skaidri pasaka, ka tur vainīga ir nevis Latvijas, bet gan Krievijas politika. Diemžēl tā vietā Tīrons pūš Kremļa stabulē un demagoģiski melo, ka „latviešu dzērājam Latvijā ir lielākas tiesības nekā krievu uzņēmējam”. Tā nav taisnība. Latvijas nodokļu sistēma visus uzņēmējus žmiedz nost pilnīgi vienādi, nešķirojot pēc tautības. Tīrona salīdzinājums būtu korekts, ja latviešu dzērājam Latvijā būtu lielākas tiesības nekā krievu dzērājam. Bet tā nav.

Vispār piederu pie tiem latviešu politiķiem, ko mazāk interesē dažādu Tīrona draugu psiholoģiskie stāvokļi, bet vairāk uztrauc fakts, ka latviešu jaunietis Latvijā vairs lāgā nevar atrast darbu, ja viņš neprot krievu valodu. Nebūtu arī godīgi gribēt, lai latvieši Latvijā ir tā tauta, ko drīkst apvainot visi, bet kas pati nedrīkst ne muti pavērt, lai neapvainotu pus pasauli vai vismaz sesto daļu sauszemes.

Ja nu runājam par psiholoģiskiem stāvokļiem – pēc Tīrona domām preambulas teksts „ir radies no psiholoģiska baiļu stāvokļa, tāpēc tas ir reaktīvs dokuments, kam nav nekādas pozitīvas vērtības”. Jā, pa daļai esmu vienisprātis. Politiska tālredzība savā ziņā tiešām ir agrīna baiļu stadija. Bet politikā bez tās iztikt nevar, jo tauta valsts varai deleģē ne tikai savas vēlmes, cerības un intereses, bet arī savas bailes. Turklāt bailes var būt ne tikai reaktīvs, bet arī pozitīvi produktīvs faktors, kā Tīrona kungam droši vien ir zināms no Jēkaba Bēmes vai Sērena Kirkegora filozofijas („Jāiemācās baidīties, tad tu esi iemācījies pašu augstāko”). Un es tiešām brīnos par to, ka Tīrona kungam nemaz nav bail. Varbūt viņš ir tapis apskaidrots un nebaidās vairs vispār ne no kā un ne par ko (izņemot to, ka viņa vēl neapskaidrotie ebreju un krievu draugi varētu par kaut ko apvainoties)? Jeb Tīrons savu tēvzemi un tās suverenitāti neuzskata par tik vērtīgām lietām, ka par tām būtu vērts baidīties?

Satversmes preambula lielā mērā ir reaktīvs dokuments, kas tapis aiz tālredzīgām bailēm.

Raidījumā tika minēts, ka tās ir bailes no krieviem. Jā, faktiski mēs lielā mērā dzīvojam informatīvā kara situācijā. Taču preambula nav vērsta pret krieviem, bet gan pret tādiem procesiem Latvijas sabiedrībā, kas apzināti vai neapzināti drupina Latvijas valsts un latviešu nācijas pamatus. Pret tautas pašlikvidēšanās procesiem. Mēs nedrīkstam vājināt latviešu nacionālo pašapziņu laikā, kad Latvijas lielākās minoritātes etnisko pašapziņu radikāli veicina Latvijai nedraudzīga agresīva kaimiņu lielvara, liekot lietā visus savus kolosālos informatīvos resursus.

Tas nosaka preambulas juridiski preventīvo raksturu un uzdevumu.

Ar intelektuālismu ir līdzīgi kā ar nacionālismu. Nacionālisms ceļ, bet nacionāla augstprātība pazudina. Arī intelektuālisms ceļ, bet no intelektuālas augstprātības ir laikus jābaidās – reaktīvi un preventīvi. Procevskai droši vien taisnība, ka antiintelektuālisms „ir tipiska autoritāru un totalitāru ideoloģiju sastāvdaļa”. Tomēr jāatceras arī rūgtā vēstures patiesība, ka paši visasiņainākie Rietumu jaunlaiku totalitārie režīmi – sākot ar Lielo teroru – ir dzimuši nevis no mežoņu perēkļiem, bet gan no spējīgu intelektuāļu kabinetiem. Intelektuālisms var kļūt ļoti bīstams un nežēlīgs, kad tas novēršas no tām vērtībām, kuras tagad ir nosauktas Satversmes preambulā.

Tīronam preambula „nav skaista”, Sedlenieks tajā saskata nekonsekvenci Latvijas ideju vēstures atspoguļojumā, zaļais zemnieks no preambulas nejūtas „paēdis”, un tā katrs, kam vien nav slinkums, meklē preambulā to, kam tā nemaz nav domāta. Bet preambula jau nav ne literārs daiļdarbs, ne kultūrvēsturisks traktāts, ne „galdiņ, klājies”. Preambula ir politiski juridisks dokuments, un kā tāds arī jāapspriež.

Tāda Latvija, kam Satversmes preambula nebūtu nepieciešama, ir arī mans sapnis. Diemžēl vēl ļoti tāls.

Autore ir 11.Saeimas deputāte (Nacionālā apvienība)