Parastais fašisms jeb par latviešu rindu tīrību

Saeimas deputātes Irinas Cvetkovas nacistiskās domāšanas plaisas

Bija tāds cilvēks. Viņu sauca Benito Musolīni un viņa dzīvi varētu dēvēt par samērā aizraujošu, ja vien viņš to nebūtu beidzis diezgan nožēlojami un pēc nāves izkārts aiz kājām pie laternas staba. Tad, lūk, 1932. gadā viņš publicēja ideoloģisku manifestu, kurā vēstīja, ka fašisms nav režīms, bet gan ideoloģiska doktrīna. Pārtulkojot vienkāršrunā – fašistiskas valsts var arī nebūt, bet zināms domāšanas veids var brīvi attīstīties.

Saeimas deputāte Irina Cvetkova Vašingtonā starptautiskās organizācijas „Pasaule bez nacisma” konferencē apgalvoja, ka Latvijā par neonacisma atdzimšanu liecinot tas, ka Latvijas pilsonība tiek piešķirta Austrālijā, Jaunzēlandē un Brazīlijā dzīvojošiem latviešiem.

Kā rakstīts publikācijā interneta medijā „Kasjauns.lv”, saskaņiete ir īpaši noraizējusies par latviešu pilsoņu rindu tīrību, kuras var pieķēzīt neīstie un nelojālie latvieši – pēc kara pāri okeānam aizbraukušie Latvijas pilsoņi. Cvetkova ir satraukusies, ka mūsu valsts pilsonību nedrīkst piešķirt „apšaubāmiem cilvēkiem”. Aizdomīgi viņi šķiet visi, sākot jau no baptistiem, bet, protams, ka masveida apšaubāmie ir tie, kuri bēguši no sirsnīgajiem, kazačoku lecošajiem un mīļajiem atbrīvotājiem. 

Īpaši viņu nomoka domas par gigantiskām leģionāru pēcteču masām, kas ieplūdīs latviešu rindās un kuru asinīs noteikti riņķo nacistiski, sirsnīgos atbrīvotājus nīstoši gēni.

Domāju, ka politvēstures mīlēšanas periods manā dzīvē sen jau ir palicis aiz muguras, dodot vietu interesei par stratēģiskiem politiskiem risinājumiem nākotnei, bet, nekad nesaki nekad, īpaši, ja uzvējo iepuvusi vēstures Getliņu smaciņa. Jā, patiesi, ne tik senā vēsturē ir analogs, kad kādas valsts pilsoņi un to pēcteči tika atzīti par neatbilstošiem pilsonībai, kas agrāk viņiem un viņu senčiem kādā valstī ir bijusi gadsimtiem!

1935. gadā nacistiskajā Vācijā tika izdotie antisemītiskie Nirnbergas likumi, par kuru izsludināšanu publikai tika vēstīts Nirnbergas pasākumā, kādus nacisti ar lielu vērienu regulāri rīkoja propagandas nolūkos. Jā, tie paši vien, kas tik efektīgi attēloti Lēnijas Rīfenštāles dokumentālajā filmā.

Atšķirībā no šī aci valdzinošā krāšņuma Nirnbergas likumi bija neglīti un necilvēcīgi. Pēc 1933. gada, kad Hitlers nāca pie varas, nacisma ideoloģija tika ieviesta likumdošanā. Likumi tika pārrakstīti un rakstīti no jauna, lai vērstos pret nevēlamām pilsoņu grupām, ieskaitot politiskos vai iespējamos politiskos pretiniekus un neāriešus. 12.septembrī Gerhards Vāgners, ārsts un vadošs nacistu partijas aktīvists, paziņoja, ka drīz stāsies spēkā likums, kas „aizstāvēs vācu asiņu tīrību”. „Vācu goda un asiņu tīrības aizsardzības likumam” sekoja otrs – „Reiha pilsonības likums”, kas klasificēja āriešus, kā pilsoņus (Reichbürger), bet neāriešus kā valsts piederīgos (Staatsangehörige) neatkarīgi no tā, ka viņiem un vecākiem šī pilsonība ir bijusi. Faktiski notika pilsonības atņemšana tiem, kuri neatbilda likuma prasībām.

Šī diezgan pretīgā vēstures kāzusa sekas mēs visi zinām. Vēsture nemēdz atkārtoties pilnīgi precīzi, tā maina apģērbu pēc modes un uzliek dažādas maskas, bet domāšanas veids paliek.

Tēze – kādreiz bijušie Latvijas pilsoņi un to bērni ir nederīgi šai pilsonībai, jo nav vēlējušies palikt okupētā teritorijā – ir visai nepārprotama. Īpaši ņemot vērā, ka tajā pat laikā okupējošas varas organizētiem kolonistiem pilsonības iegūšana tika vislielākajā mērā augstsirdīgi un starptautiskām konvencijām neatbilstoši dāvināta.

Saeimas deputāte Irina Cvetkova uzskata, ka Latvijas demokrātijas celtnē parādījušās nacistiskas plaisas, raksta mediji. Palasot, ko deputāte Cvetkova ir vēstījusi medijiem, ir grūti nepiekrist.

Nacistiskas plaisas tiešām ir radušās. Zem sarkanās un īpaši kantainās deputātes Cvetkovas matu ķiveres.

Autore ir komunikācijas risku analītiķe