LM administrators: Neviens ar mani nespēlējas

Intervija ar “Liepājas metalurga” administratoru Haraldu Velmeru

Saņēmis tiesas akceptu “Liepājas metalurga” tiesiskās aisardzības procesa (TAP) plānam, administrators Haralds Velmers piekrita pastāstīt, cik reālas ir izredzes atdzīvināt Baltijas metalurģijas milzi, par kura ķīlnieci kļuvusi arī kredītu galvojusī Latvijas valsts.

Velmers atzīst, ka labi pazīst maksātnespējas administratoru un Nacionālās apvienības ģenerālsekretāru Aigaru Lūsi, kura birojā pat savulaik rīkojis kreditoru sapulces, taču noliedz, ka būtu uzaicināts “Liepājas metalurga” administrēšanai – pieteikties šim «izaicinājumam» esot viņa paša ideja.

Kas jūs izvēlējās, pirmais uzrunāja TAP administratora amatam?

Kad uzņēmums iesniedza maksātnespējas pieteikumu, es izrādīju pats savu iniciatīvu un runāju gan ar kreditoru, gan uzņēmuma pārstāvjiem. Tā bija vairāk mana paša iniciatīva. Pats meklēju kontaktus un runāju.

Jūs vilināja lielā atlīdzība?

(Smejas) Nē, īstenībā izaicinājums. Varbūt pamanījāt, es diezgan maz esmu figurējis kaut kur apkārt līdz šim, mazāk esmu vēlējies izrādīties uz āru. Šajā gadījumā es negribētu teikt, ka es gribēju izrādīties, bet tas bija izaicinājums man. Tiešām gribēju [apliecinājumu] priekš sevis. Pietiekoši daudz profesionāli esmu nostrādājis un ir jāaug, kaut kas jādara. Uzskatīju – kāpēc es to nevaru izdarīt? Es to varu izdarīt, ja es gribu.

Pie kā tad jūs gājāt pieteikties, ja nav noslēpums?

Pieteikties, pieteikties (smejas). Es nepieteicos. Es uzrunāju – teicu, ka es būtu pietiekami labs kandidāts.

Ko jūs uzrunājāt?

Kreditoru pārstāvjus, uzņēmuma pārstāvjus.

Kurus?

Nu, es neminēšu varbūt.

Kāpēc ne?

Lielākos kreditorus, kuri acīm redzami ir vērā ņemami plāna saskaņošanā un administratora saskaņošanā. (lielāko kreditoru vidū ir Latvijas valsts – red.)

Kas ir tās īpašības vai kas cits, kas kreditoriem lika nosvērties par labu jūsu kandidatūrai?

Es jau varu dalīties tikai ar to, kā man liekas, kāds bijis kreditoru izvēles motīvs. Es kopumā esmu kompromisa cilvēks. Man nepatīk konfliktēt. Varbūt tāpēc, ka tas ir profesionāli advokāta darbībā – jebkuru sarunu atrisinu miera ceļā. Darbojoties advokatūrā es mēģinu nevis tiesas ceļā panākt strīda atrisinājumu, bet sarunu ceļā. Šajā gadījumā tas konstruktīvais ir kreditoru un sabiedrības jautājuma risinājums, ko es redzu, līdz ar to pret manu kandidatūru nebija iebildumu arī uzņēmumam. Tas ir tas, kas pārliecināja – ka esmu neitrāls cilvēks, kurš tiešām spēs to procesu nodrošināt. Turklāt man bija arī savs redzējums, kā es redzu tiesiskās aizsardzības procesa risinājumu. Domāju, ka tas ir galvenais izvēlē – citus argumentus es arī nepaudu. Man bija savs risinājums. Otrs, es redzēju iespēju [akcionāriem] kopā ar uzņēmuma kreditoriem iet [plāna īstenošanas virzienā]. No tā visa – es domāju, spēju pierādīt, ka varu atrisināt TAP procesā tādām metodēm, kas ir noteiktas likumā.

Cik ilgi jūs esat maksātnespējas administrators?

Ar aministratora lietām jau nodarbojos desmit gadus. Pirms tam strādāju bankā – Zemes bankā, “Hansabankā”. Vienmēr esmu strādājis tieši restrukturizācijas vai [parādu] piedziņas jomā. Tapēc tas bija loģisks ceļš tālāk. Es gāju uz advokatūru un sāku faktiski no pirmsākumiem, kad izveidojās administratoru institūts.

Tad jau jūs ļoti labi pārzināt šo biznesu.

Biznesu? Par biznesu man to būtu ļoti grūti nosaukt.

Kā tad jūs to sauktu?

(Domā) Es drīzāk teiktu, ka tas ir ļoti līdzīgs advokāta darbam. Nu, vismaz es tā uztveru. Vienīgais, protams, administratoram ir iespēja pašam rīkoties, pārdot, gūt peļņu no mantas pārdošanas apjoma, bet visu laiku ir tieši tāda pati darbība starp vairākām konfliktējošām pusēm – gan kreditoriem, gan parādnieku. Administratoram ir jābūt pa vidu. Līdz ar to es negribētu to nosaukt par biznesu. Advokātam darbs arī nav bizness, to nevar tā nosaukt.

Kas tad tas ir?

Advokatūras likumā [minēts], ka advokatūras darbība nav vērsta uz peļņas gūšanu.

Tad jūs faktiski kalpojat sabiedrībai?

Katrs mēs strādajam savu darbu un par to pelnām naudu. Jūs strādājat savu darbu un pelnāt algu, administrators strādā savu darbu, tikai viņa alga ir atkarīga no konkrētiem rezultātiem. Plus vēl administrators brīžiem kļūst par uzņēmuma vadītāju, brīžiem pārdevēju, tas darbs ir ļoti specifisks.

Vai jūs esat godīgs maksātnespējas administrators?

Es uzskatu, ka jā.

Jūsu vārds parādās manā pētījumā par maksātnepsējas administratoru grupu darbību. (Velmers 2010.gadā kļuva par maksātnespējas administratoru uzņēmumam „Baltic Holding Company” – vienam no tiem, kas žurnāla „Ir” šogad veiktajā pētījumā ilustrēja tendenci, ka finanšu grūtībās nonākuši uzņēmumi pirms maksātnespējas procesa ierosināšanas maina juridisko adresi uz atsevišķiem tiesu apgabaliem, lietas nonāk pie konkrētiem tiesnešiem. Tā izdarīja arī „BHC”, no Liepājas pārreģistrējās uz Valmieru. Maksātnespējas procesa rezultātā uzņēmums pērn likvidējās līdz ar lielajiem parādiem, izvairoties arī no saistību izpildes par ES fondu līdzekļu apguvi. Arī Saeimas spīkeres Solvitas Āboltiņas (Vienotība) vīram Jānim Āboltiņam daļēji piederošā firma SIA „Kame” 2010.gadā trīs dienas pirms maksātnespējas ierosināšanas juridiski pārcēlās no Rīgas uz Aizkraukli, arī šī maksātnespējas lieta Maksātnespējas aģentūras uzturētajā nejaušajā lietu sadales sistēmā nejauši iekrita Velmeram – red.)

Jā, žēl, ka jūs man nepaprasījāt pirms tam viedokli.

Mēs mēģinājām sazināties, kādēļ uzņēmums ir pārcēlies.

Bet tas nav jautājums [man, jo adreses maiņa notika pirms administratora nozīmēšanas], jūs ar mani nesazinājāties.

Kādēļ “Baltic Holding Company” vienu dienu pirms tiesas, kurā ierosināta maksātnespēja, pārcēlās no Liepājas uz Valmieru?

Toreiz tas skaidrojums, kas bija man [zināms] – tajā laikā viņiem arī adrese tika nomainīta un arī birojs bija reāli Valmierā. Biroja telpas – jā, tik tiešām tur bija un arī korespondenci tur saņēma.

Ziniet, es aizbraucu uz to vietu. Tur nekā nav.

Jā, jo tikko es stājos pie pienākumu pildīšanas, es adresi nomainīju uz sava biroja adresi.

Jā, bet tur nebija nekas priekš ofisa, tur bija veca ražotne.

Jūs bijāt tajā dienā, kad to adresi nomainīja?

Nē, es painteresējos, protams, kas tur ir agrāk bijis. Vidē redzēju.

Man ir grūti jums komentēt.

Bet vai jums šķiet, ka uzņēmums kādu objektīvu vajadzību spiests vienu dienu pirms maksātnespējas ierosināšanas pārcēlās no Liepājas uz Valmieru?

Tāds bija mans skaidrojums. Objektīvi – subjektīvi, man grūti pateikt. Ja mēs runājam no maksātnespējas procesa [viedokļa], tad man īstenībā kā administratoram neinteresē, kurā vietā viņš ir.

Labi, parunāsim par to posmu, no kura jūs juridiski atbildat par šo uzņēmumu. Kādēļ jūs “Baltic Holding Company” kreditoru sapulces rīkojāt Antonijas ielā 7 (Šajā adresē praktizē pazīstami maksātnespējas administratori Māris Sprūds, Aigars Lūsis un citi – red.)

Tā iemesla dēļ, ka bija ievērojami liels kreditoru skaits. Ja jūs būtu pie manis atnākusi, uz manu biroju, tad [redzētu, ka] man telpas ir krietni mazākas.

Tad Rīgā nav telpas, kur organizēt?

Ja jūs esat bijusi Lūša birojā, tad zināt, kāda tur ir sanāksmju telpa. Arī Antonijas ielā 5 esmu organizējis un gala beigās es rīkoju pie sevis, jo tie kreditori, kas nāk uz sapulcēm, bija krietni maz un man pilnīgi pietika ar savām biroja telpām. Tā ka, ja jūs gribat sacīt… šeit nebija nekāda, jūs varat [būt] svēti pārliecināta…

Tad tā vienīgā saikne [ar šīm adresēm] ir, ka Rīgā nekur citur nav kur organizēt kreditoru sapulces?

Nē, tāpēc, ka es pazīstu. Es pazīstu Aigaru Lūsi ļoti labi, es pazīstu arī advokātus, kas strādā tajā [birojā]. Mēs esam kolēģi sertificētu administratoru asociācijā. Es pazīstu ļoti labi šos cilvēkus.

Ko jums viņi palīdzēja šajās lietās?

Man palīdzēja – neviens. Man palīdzēja telpas.

Ar ko šīs telpas ir tik īpašas, ka tur ne tikai jūs, bet iet arī citi administratori lieliem uzņēmumiem, kam ir lieli parādi? Visiem nav kur citur rīkot?

Ir, mums ir alternatīva administratoru asociācijā, bet šajās telpās man nepatīk rīkot, es tur neesmu nevienu sapulci rīkojis.

Cik labi jūs pazīstat Sprūda kungu?

Es pazīstu kā asociācijas biedru, valdes locekli.

Kā jūs viņu raksturotu kā maksātnespējas administratoru?

Man nav bijis neviens process, kurā mēs būtu kopā iesaistīti. Manuprāt, kā cilvēks, kā profesionālis viņš ir ļoti darbaspējīgs, viņš ir darbaholiķis. Viņs strādā, strādā, strādā. Tāpat tas attiecas uz asociācijas darbu, bet es nemācēšu [vairāk teikt]. Ne man ir personīgi ar viņu kādreiz bijis kas kopā, ne es ar viņu atpūšos, līdz ar to es viņu nepazīstu kā cilvēku ārpus profesionālā darba.

Tas, ko es redzu, pētot šos maksātnespējas procesus, uzņēmumu vēstures, izskatās pēc koruptīvas sistēmas. Kāds ir jūsu viedoklis par to? Neesat neko manījis vai varbūt pats piedalījies?

Tad man jāprasa, kādā veidā izpaužas tā koruptīvā [sistēma], ko jūs esat redzējusi, jo man ir grūti pateikt, kurā vietā tā izpaužas.

Jūs neesat pamanījis, kā uzņēmumi nonāk atsevišķu administratoru rokās un kā tas ir saorganizēts?

Kādā veidā to var izdarīt?

[Kā man ir stāstīts], administratori sastājas rindā, tie, kuriem iekrīt [uzņēmums], bet kuri nedrīkst pārņemt, atsakās, līdz rinda nokrīt līdz vajadzīgajam administratoram.

Bet kā jūs domājat – kā var būt tā, ka iekrīt uzņēmums un tie, kuriem nevajag, atsakās? Kā var cilvēku piespiest?

Man ir cilvēku liecības [par šo sistēmu].

Man tad nav zināms, tāpēc es jums pasaku – nē, man nav zināms.

Pārejot pie “Liepājas metalruga”, cik tad īsti Latvijas valsts, te es domāju gan Finanšu ministriju, gan “Citadeli” – atgūs TAP laikā naudu?

TAP laikā tikai procentmaksājumus. Plānā paredzēts, ka nodrošinātajiem kreditoriem tikai procentmaksājumi.

Vai nenodrošinātajiem kreditoriem kaut kas tiek dzēsts no prasījumiem?

Nenodrošinātajiem kreditoriem tiek dzēsti līgumsodi, procentmaksājumi un 50% no parāda pamatsummas.

Cik tas ir?

Aptuveni 27 miljoni latu. Bet es gribu piebilst, ka saskaņā gan ar likumu, gan ar plānu – jebkurš nenodrošinātais kreditors par to prasījuma daļu, kas tiek dzēsts…

…varēs iegūt kapitāldaļas.

Jā, bet ne pilnā [apmērā]. Kapitālu var palielināt tikai 100% esošā kapitāla apmērā, šobrīd tie ir 16 miljoni un par 16 var palielināt. Par 16 miljoniem tiks emitētas akcijas, pārējie – nenodrošinātie var pieteikties, var arī to neizdarīt. Tās ir viņu tiesības.

Par kādu summu bija nenodrošināto [kreditoru prasījumi]?

54 miljoni, bet es baidos tagad precīzus skaitļus saukt.

Man bija iespēja uzmest aci TAP plānam – pēc divām nedēļām uzņēmumam jāsaņem pirmie 10 miljoni no investora.

Tieši tā.

Tad līdz 31.oktobrim vēl 15 miljoni, līdz 31.decembrim – 12 miljoni. Kā tad ar to veicas?

Es sāku darboties no 10.datuma [septembra], pie manis neviens investors nav atnācis šajā periodā, bet, ja jūs sekojat līdzi [informācijai] medijos, reāli investori ir. Šobrīd ir divi tādi publiski minēti – “MMC Dalpolymetal” un “Afina Pallada”. Tie arī šobrīd ir divi reālākie investori, kas izteikuši savu interesi gan akcionāriem, gan kreditoriem.

Vai jums ir pārliecība, ka šajās divās nedēļās investors tiks atrasts un pārskaitīs tos 10 miljonus, kas ir tikai pirmā daļa?

Izstrādājot plānu, mēs jau nevarējām prognozēt, kurā brīdī tiesa to izskatīs. Plāns ir izstrādāts no 1.septembra, bija ņemts vērā pilns mēnesis. Protams, tas ir sarežģīti, bet visu kreditoru un akcionāru mērķis ir realizēt TAP plānu, ja ir reālas [iespējas piesaistīt investoru]. Šobrīd ir divi, jāizvēlas viens, jo ar diviem nevar precēties. Varbūt arī var, ja viņi iet kopā.

Nav šis TAP esošajā redakcijā iecirsts akmenī, ir iespējams arī grozīt, piemēram, termiņus pabīdīt bet šobrīd es neredzu pamatu teikt, ka tas nebūtu realizējams līdz 30.datumam. Sarežģījumi ir tādi, ka, protams, katrs investors nāk ar savu vēlmi redzēt [situāciju]. Šobrīd ir vērojams, ka, no vienas puses, uzņēmums [gaida] garantijas, ka tiešām tiks saņemta nauda, ka [investoriem] ir plāns pašiem ilgtermiņā darboties, nevis kaut kādas īstermiņa intereses. [No otras puses, svarīga] arī potenciālā investora aizsardzība – ja viņš tiešām naudas līdzekļus ieguldīs, ka tie nonāks tur, kur viņiem ir jānonāk. Tās visas intereses ir jāsabalansē.

Kas notiek, ja līdz 30.septembrim nav investora, nav naudas?

Šobrīd ir svarīgi nonākt pie reāla scenārija, veikt saskaņotas darbības kopā ar investoru. Ja 30.datumā neieskaita naudu, bet 30.datumā mēs redzam – re, kur ir investors -, nav nekādu šķēršļu grozīt šo plānu un datumus arī nedaudz pārbīdīt. Kāpēc šobrīd ir runa par 30.datumu, kāpēc ir svarīgi ieskaitīt 10 miljonus? Tā nauda ir plānota uzņēmuma ražošanas atsākšanai, apgrozāmo līdzekļu piesaistei. Uzņēmums esošajā situācijā spēj darboties dežūrrežīmā – nomaksāt darba algas darbiniekiem, kas vēl joprojām ir uzņēmumā, nodrošināt iekārtu darbināšanu, lai tās neapstājas. Ja iekārta apstājas, tā potenciāli zaudē vērtību. Tie līdzekļi ir vajadzīgi, lai uzņēmums sāktu ražot.

Cik ilgi tādā stāvoklī, kad nav investora, šis TAP var vilkties?

Esošais TAP nevar ilgstoši vilkties, [ja nav investora]. Ir noteikti termiņi un konkrēti plāni, un ir jautājums, kāda ir tālākā kreditoru un parādnieka rīcība, jo administrators ir tas, kas tikai skatās, lai konkrētais plāns pildās tā, kā tas ir ierakstīts. Ja nenotiek darbības, administrators reaģē.

Kas notiks, ja 30.datumā netiks saņemta nauda, cik ilgu laiku uzņēmums var gaidīt – mēnesi, divus? Cik tālu jūs pieļaujat iespēju atkāpties no šī tiesā apstiprinātā plāna?

Man saskaņā ar TAP plānu 30 dienu laikā ir jāpieņem lēmums, vai vērsties vai nevērsties tiesā, piemēram, ar maksātnespējas pieteikumu. Bet tajā pašā laikā pirmais mērķis ir atjaunot uzņēmuma darbību. Tas ir galvenais mērķis šobrīd. Mana rīcība būs atkarīga tikai – ja būs pilnīga bezdarbība no plāna izpildē iesaistītajiem. Šajā gadījumā liela nozīme ir akcionāriem un uzņēmuma vadībai, jo plānu realizē uzņēmums pats.

Kādu iespaidu uz šo visu varētu atstāt akcionāru konflikts?

Tā ir lielākā uzņēmuma problēma – akcionāru konflikts. Tā ir arī problēma investoru piesaistē, investora uzticībai uzņēmumam, bet es zinu, ka arī tas jautājums tiek risināts. Akcionāriem būtu jāatmet savas ambīcijas. Ja ir tiešām tā, kā viņi deklarē, ne tikai man, bet arī publiski – viņi vēlas uzņēmuma atjaunošanu, tad cita risinājuma nav. Ja paši nav spējīgi to darīt, tad [vajag] ļaut darīt citam. Protams, teorētiski var investors piesaistīties bez akcionāru piekrišanas, jo ieguldījums tiek kapitalizēts, attiecīgi viņi paši kļūst līdzvērtīgi.

Kāda ir paredzēta jūsu atlīdzība?

10 000 latu mēnesī.

Vai esat apmierināts ar savu atalgojumu? Sanāk, ka saņemat [mēnesī] piecreiz vairāk nekā mūsu premjers vai, rupji rēķinot, trīsreiz vairāk nekā prezidents.

Neesmu sekojis premjera, prezidenta atalgojumam, uzskatu, ka tas nav taisnīgs viņiem.

Vai jūsu darbam taisnīgs?

Es uzskatu, ka jā, jo mana atbildība ir miljonos.

Ja jums vajadzētu tagad Latvijas iedzīvotājiem pateikt, kad “Liepājas metalurgs” atsāks strādāt?

Es ļoti ceru, ka tas notiks. Negribu teikt, ka tas notiks 30.septembrī, bet es ļoti ceru, ka tas notiks kā paredzēts. Otrkārt, strādāšana nav tā iespēja, ka nospied podziņu un viss notiek. Tas ir laiks, kamēr palaiž procesu. Viens – naudas līdzekļi, otrs – procesu palaist, bet es ļoti ceru, ka tas notiks pusotra mēneša laikā. Ļoti ceru, ka tas notiks tā, kā ir paredzēts plānā.

Vai Latvijas valsts atgūs savus ieguldījumus šajā uzņēmumā jebkurā gadījumā – TAP vai maksātnespējas gadījumā, vai jūs to varat apsolīt iedzīvotājiem?

Ja TAP neīstenosies, to es nevaru. Tur jau tā TAP būtība, ka kreditori iegūst vairāk nekā maksātnespējas gadījumā. Tā jau ir TAP būtība un mērķis, bet es šobrīd nevaru komentēt.

Pastāstiet par slikto scenāriju – kāpēc TAP ir izdevīgāks par bankrotu?

Scenārijs ir vienkāršs. Ja tas ir bankrots, bankrota process vērsts uz pārdošanu. Tūlītēju. Mums likums nosaka diezgan īsus pārdošanas termiņus – sešu mēnešu laikā jāveic parādnieka mantas pārdošana. Ja bankrots, tad līdzekļu atgūšanas iespējamība ir krietni mazāka, bet šeit es domāju mazāk par nodrošinātajiem, nekā par nenodrošinātajiem kreditoriem.

Runājot par nodrošinātajiem, kas vairumu sabiedrības interesē – mēs visi esam zaudētāji, cik būtu reāli atgūt?

Protams, pēc uzņēmuma pārskatiem tie aktīvi pietiek arī pat nenodrošinātajiem [kreditoru prasījumiem], ja viņi veiktu to novērtējumu. Man grūti pateikt. Nav tāds cipars nosaukts, nav novērtējuma. Tas, pie kā šobrīd tiek strādāts – visa manta tiek vērtēta, lai apzinātos potenciālo tirgus vērtību.

Vai uzņēmuma administrācijai joprojām tiek maksātas milzu algas?

Algas viņi, cik es zinu, ir samazinājuši.

Vai ekskursijā bijāt, cehus apskatījāt?

Jā, es biju aizbraucis nedēļu iepriekš, pirms mani apstiprināja.

Kāds iespaids?

Iespaidīgi, iespaidīgi. Žēl, protams, ka es neredzu to ražošanas procesu.

Ja jums veiksies…

Es ļoti ceru. Varētu būt karsti.

Krāsnis esat apskatījis, bet investoru nemeklējat.

Velmētavu arī. Kaut kur man, es pats neizlasīju, bet teica – kāpēc es esmu tur? Tāpēc, ka tur ir velmētava.

Varbūt, jā, kāds smalki paspēlējies?

Kas to lai zina.

Žēl, ka jūs neatklājat tos vārdus, kas ir tā paspēlējies.

Kāpēc jūs domājat, ka ir kāds paspēlējies? Nav neviens nekur paspēlējies. Es pats ļoti ceru. Es gribētu labāk apzināties to, ka esmu tikai to īpašību dēļ, kuras es jums nosaucu. Es pats tam gribu ticēt. Un es pierādīšu, ka tas tā arī ir.

Mani bažīgu dara jūsu ciešā draudzība, vēlme izmantot Antonijas ielas 7 viesmīlīgās telpas.

Jūs varat nebažīties, es vēlreiz saku – to pašu manu īpašību dēļ. Es nezinu, vai man ir īpaši ienaidnieki, es viņus pats neveidoju, nemeklēju. Man personīgi ir būtiski, ka par mani – es tagad iziešu ārā šeit pa durvīm, ka jūs par mani nepadomāsiet kā par kaut kādu pēdējo… sliktu. Tas man ir būtiski. Es mēģinu tā veidot attiecības ar cilvēkiem. Man vienalga – jūs nosauksit vienu, otru, trešo vārdu – es ar viņu sveicināšos, es ar viņu runāšu un es neredzu tur nekādu problēmu. Varbūt ar pēdējo nelieti, ja es zinu, ka viņš patiešām ir nelietis, es mēģināšu izvairīties, bet…

…sveicināsieties?

Jā, ja es redzēšu, ka viņš ar mani saskatās, pasveicināšu.

Vienīgais, kas dara bažīgu – vai administratoru grupējumi neizmantos “Liepājas metalurgu” kādām savtīgām shēmām?

Es domāju, ka jūs varat nebažīties šajā gadījumā, jo es uzskatu, ka šis uzņēmums ir tāds rūpniecības flagmanis. Otrs, šis ir pilnīgi cits gadījums, par ko vispār jebkuram normāli domājošam cilvēkam ir jāsaprot, ka viņš ir būtisks priekš Latvijas kā tādas. Es neesmu lellīte, neviens ar mani nespēlējas.

Vai “Liepājas metalurgs” arī nejauši nepārreģistrēsies uz kādu citu adresi pirms maksātnespējas?

Tas būtu interesanti. Viņam, starp citu, Rīgā ir birojs.

Jūs to nopietni apsverat?

(Smejas) Nē, bet kāpēc – juridiski jau nav šķēršļu.

Protams, juridiski nav nekādu šķēršļu, var pārcelties uz Kuldīgu, Siguldu vai – Valmiera arī laba.

Jā, tas būtu interesanti. Es tagad smejos, jā, bet nevajag mani ar tādiem jautājumiem provocēt. Tas nav nopietni.

Indras Sprances rakstu “Kompromisu cilvēks” lasiet žurnālā “Ir” šeit.