Kā ieviest veselības mācību skolās

Kāpēc skolās arvien mazāk apspriež dzīves eksistenciālos jautājumus

Kā apturēt neveselīgu dzīves paradumu izplatīšanos, mazkustīgu dzīvesveidu, bērnu traumatismu, nedisciplinētību un arvien pieaugošo alkohola lietošanu pamatskolēnu vidū? Par to Saeimā sprieda vairāku komisiju deputāti, ministriju pārstāvji un nevalstiskās organizācijas. Vai izeja meklējama, izdalot veselības mācību atsevišķi, vai arī kompleksā problēmu risinājumā?

Trešdien, 5.decembrī, Saeimā notika trīs komisiju un apakškomisiju kopīgā sanāksme, kurā izskatīja veselības ministres Ingrīdas Circenes (Vienotība) priekšlikumu ieviest veselības mācību kā atsevišķu mācību priekšmetu pamatskolās. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrija aizstāvēja viedokli par integrētu veselības tematu mācīšanu vairākos mācību priekšmetos – kā tas notiek pēdējos sešus gadus. Tika norādīts uz sociālajām zinībām, kurās pamatā integrēta veselības tematika, kā arī uz sportu, bioloģiju, mājturību, pat informātiku un citiem mācību priekšmetiem.

Pieaicinātas bija arī vairākas nevalstiskās organizācijas. Piedaloties jautājuma apspriešanā un vērojot notiekošo, radās vairākas atziņas, kas varētu interesēt tos, kuri seko līdzi diskusijām par reformām izglītībā. Tātad četri priekšlikumi un četri komentāri par notikušo Saeimā.

1. Izglītības un zinātnes ministrijai gribētos ieteikt izveidot dokumentu, kurā būtu skaidri redzams, kuros mācību priekšmetos veselības tematika ietverta, norādot to ar precīziem citātiem no šo mācību priekšmetu standartiem.

Izšķirīgais veselības mācīšanas jomā ir nevis mērķis, par kuru, visticamāk, visi ir vienisprātis (proti, vesels, savu veselību lietpratīgi koptspējīgs jaunietis), bet gan metodes. Tieši metodes, paņēmieni un pieejas atšķir diskutētājus par šo tēmu. Piemēram, vai reproduktīvās veselības jomā aprobežoties ar to, ka jaunietis ir apmācīts, kā izsargāties no nevēlamas grūtniecības, vai arī plašāk – gatavot jaunieti par savas ģimenes veidotāju – topošo tēvu vai māti. Tāpēc būtu lietderīgi arī šajā izdevumā apkopot pieejas un metodes, kā šī tematiskā integrācija tiek īstenota. Citiem vārdiem sakot, trūkst rokasgrāmatas vai vismaz vadlīniju, kas katram ļautu pārliecināties, ka šī patiešām sāpīgā problēma – jauniešu veselības pasliktināšanās – izglītībā tiek risināta.

2. Taču cīņa par skolēnu vērtīborientāciju un veselīgu dzīvesveidu nenotiek tikai skolā vai ģimenē. Abas šīs institūcijas, ar atsevišķiem izņēmumiem, tomēr atbalsta veselīgu dzīvesveidu. Galvenā cīņas arēna ir publiskajā telpā, plašsaziņas līdzekļos un internetā.

Jaunietis, sasniedzot pusaudžu vecumu, vēro, kādu paraugu rāda “sabiedrības krējums”, tai skaitā Saeimas deputāti. Diemžēl ne vienmēr šis paraugs ir pozitīvs.

Tieši masu kultūra un dažādās subkultūras (arī atkarību subkultūras) veicina bezatbildīgas vai nihilistiskas attieksmes veidošanos. Tās nevis attur jaunieti no neveselīgiem paradumiem, bet gan tos veicina un pat padara pievilcīgus. Tiek iepotēti deformēti priekšstati par to, ka īstam vīrietim taču jāprot dzert degvīnu un meitenei gandrīz vai kauns nebūt izmēģinājušai dzimumattiecības.

Jautājums – kāpēc veselības ministre un arī Saeimas komisiju deputāti neko nav darījuši šajā ziņā?

Ietekmes svira viņu rokās ir gana iespaidīga: sabiedriskais pasūtījums plašsaziņas līdzekļiem. Valsts televīzijā taču varētu izveidot raidījumu programmas veselīga dzīvesveida propagandai. Viens raidījums, konkurss, realitātes šovs vai interesants projekts, piesaistot, sociālos tīklus, dotu lielāku efektu nekā 10 mācību stundas, kurās tikai informē par veselīgu uzturu vai izskaidro reproduktīvās veselības jautājumus.

3. Arī aizliegumi alkohola aprites jomā var dot efektu, taču ne kā vienīgais cīņas līdzeklis ar žūpību jauniešu vidū. Pozitīvs efekts sagaidāms vienīgi tad, ja Saeimā diskutētie aizliegumi (jaunietim līdz zināmam vecumam iegādāties alkoholu), ko ierosinājusi deputāte Inita Bišofa, būs daļa no mērķtiecīgu darbību kompleksa atkarību apkarošanā. Saeima, pieņemot šādu likumu, dod signālu sabiedrībai, ka zināma veida rīcība ir nepieņemama. Ja šos aizliegumus papildinās atbilstošas programmas televīzijā un radio, reāla policijas cīņa ar nelegāla alkohola izplatītājiem un konsekventa nostāja pret alkohola lietošanu skolās, it sevišķi klubos un citās publiskās vietās, tad situācija var palēnām mainīties.

Kamēr sabiedrība ir iecietīga pret dažādām uzvedības deviācijām un atkarībām, nevar cerēt, ka visi skolēni paklausīs skolotāju un vecāku brīdinājumiem. Kārdinājums izmēģināt aizliegto augli, kuru tik pievilcīgās krāsās iztēlo uz ekrāna, daudziem var izrādīties pārāk vilinošs.

4. Ceturtais risinājums: piesātināt skolēna dzīvi ar iespējām saturīgi un veselīgi izmantot brīvo laiku. Veselīgu dzīvesveidu var veicināt, izmantojot interešu izglītību. Līdztekus esošajiem interešu izglītības centriem, mūzikas, mākslas un sporta skolām jāpanāk, lai interešu izglītības programmas īstenotu vispārizglītojošās skolās. Bērnu skaits samazinās, un tikai dažās skolās vēl joprojām darbs notiek divās maiņās. Tātad pēc obligātās pamatizglītības programmas apguves daudziem vecākiem pavērtos iespēja turpat skolā uz vietas turpināt savu atvašu audzināšanu – dažādos pulciņos, sporta spēlēs un amatiermākslas formās.

Brīvais laiks, ko cilvēks pavada ārpus darba, visas dzīves ilgumā, agrārajā sabiedrībā bija trīs gadi, industriālajā sabiedrībā – 12 gadi, mūsdienu informatīvajā sabiedrībā tas tuvojas 19 gadiem. Tieši šajā laikā arī notiek visvairāk negadījumu, tiek pārņemti dažādi netikumi un veidojas atkarības. Tātad līdztekus sagatavošanai dzīvei globālajā pasaulē, līdztekus dzīves prasmju un individuālo kompetenču attīstībai skolēniem nepieciešams iemācīties, kā saturīgi izmantot brīvo laiku, atrast savu aizraušanos (hobiju) un izkopt veselīgus paradumus.

Izglītības un zinātnes ministrijai vajadzētu izstrādāt plānu, kā panākt, lai ikvienā skolā tiktu pilnvērtīgi izmantots gan tās pedagoģiskais potenciāls, gan telpas un ierīces skolēnu vispusīgai izglītošanai interešu izglītības formās.

Visbeidzot četri komentāri par deputātu un ministriju pārstāvju izteikumiem.

1) Gribētos iebilst veselības ministrei Ingrīdai Circenei, kura centās pierādīt, ka straujā jauniešu veselības rādītāju pasliktināšanās ir saistīta ar to, ka veselības mācību sāka mācīt integrēti. Zināma korelācija šeit ir saskatāma, bet tiešu cēlonību pierādīt būs grūti, jo jāņem vērā ekonomiskās krīzes ietekme. Kā norādīja vairāki Saeimas deputāti (Gunārs Igaunis, Inita Bišofa un Inga Vanaga), skolās iet bērni, kas vispār dabū ēst varbūt tikai reizi dienā.

Situācijā, kad bērniem vispār nav ko ēst, būtu liekulīgi runāt par veselīgu uzturu un pieprasīt to no ģimenēm.

Turklāt arvien pieaugoša nabadzības problēma skar ne jau tikai nelabvēlīgās ģimenes, bet daudzus vecākus, kas ļoti gribētu dot saviem bērniem vairāk, bet diemžēl nevar atļauties paņemto kredītu un darba zaudējuma dēļ. Tātad primārais risinājums veselības uzlabošanā – nodrošināt bērnus ar brīvpusdienām vismaz līdz 4. klasei.

Diskusijās par izglītības saturu turklāt jāiesaista arī pedagogu organizācijas, šajā gadījumā – arī Veselības izglītotāju asociāciju, kas diemžēl Veselības ministrijas iniciētajās diskusijās netiek pieaicināta.

2) Paldies deputātam Andrim Buiķim par bažām, ko viņš pauda saistībā ar iecerētajām izmaiņām pamatizglītības standartā, ko Izglītības un zinātnes ministrija virzījusi valsts sekretāru sanāksmei un Ministru kabinetam bez konsultācijām ar pedagogu organizācijām. Šis Ministru kabineta grozījumu projekts nosaka vienīgi minimālo mācību stundu skaitu lielākajai daļai mācību priekšmetu, dažos no tiem pieļaujot stundu skaita samazinājumu uz pusi. Šajā kontekstā šķietami atbrīvojas vieta veselības mācībai un arī angļu valodai, toties var iestāties pilnīgs haoss pamatizglītības struktūrā.

Ja katrā skolā vienu un to pašu mācību priekšmetu mācīs ar radikāli atšķirīgu stundu skaitu, tad daudzi bērni būs nokļūs nevienlīdzīgā situācijā, jo prasības un mācību satura apjoms mainīts netiek. Tas nozīmē, ka eksāmeni būs vienādi visiem, bet iespējas tiem sagatavoties – atšķirīgas.

Pret šādu eksperimentu ar bērniem konsekventi vēršas Latvijas Pedagogu dome un tās dalīborganizācijas. Iecerēto angļu valodu no 1.klases un pat atsevišķu dzīves mācību (jeb veselības mācību) varētu ieviest arī bez šādām radikālām izmaiņām. Nelielais variatīvo stundu skaits nedēļā, ko paredz pašreiz spēkā esošā pamatizglītības paraugprogramma, to pieļauj.

3) Vairāki nevalstisko organizāciju pārstāvji un deputāti bija par ģimenes mācības ieviešanu – papildinot veselības tematiku ar dziļāku vērtīborientāciju veidošanu. Patiešām daudz svarīgāka par vienkāršu informēšanu veselības izglītības jomā ir motivācijas radīšana. Neveselīgi paradumi izplatās ne jau tāpēc, ka skolēni būtu slikti informēti par tiem un par veselīga dzīvesveida priekšrocībām, bet gan tāpēc, ka trūkst motivācijas.

Sabiedrība kopumā un ikviens indivīds atsevišķi tiek orientēts uz negausīgu patērēšanu, nežēlīgu sacensību karjerā vai seklām izpriecām un savu acumirklīgu iegribu apmierināšanu, nevis uz sadarbību, līdzcietību, dzīves jēgas meklējumiem, nacionālās kultūras, Eiropas klasisko vērtību un cilvēciskās identitātes apzināšanos.

Deputāte Vineta Poriņa aicināja abas idejas – par veselības mācību un ģimenes mācību – apvienot. Tas būtu mācību priekšmets, ko varētu nosaukt par „dzīves mācību”. Tajā varētu apvienot ētikas tematus, gatavošanos ģimenes dibināšanai, veselības tematiku, dzīves prasmju apguvi un patriotisko audzināšanu. Var piekrist, ka šī dimensija pamatizglītības saturā ir par maz attīstīta.

Kopš sociālajās zinībās ir apvienota gan veselības mācība un ētika, gan politika un ekonomika, arvien mazāk vērības tiek pievērsts dzīves eksistenciālo jautājumu apspriešanai. Bet tieši šie jautājumi (kas es esmu, kādas ir manas saknes, kas ir laime, kāda ir īsta mīlestība, kas būs pēc nāves, kāda ir cilvēka misija utt.) skolēnu sāk interesēt jau pusaudža gados. Neatradis uz tiem atbildi skolā un ģimenē, nereti jaunietis viļas, pieslienas kādām deviantām grupām un subkultūrām vai grimst nihilismā, atsvešinās no saviem tuviniekiem, ieraujas internetā, sāk neapmeklēt skolu un lietot apreibinošas vielas.

4) Jebkuras izmaiņas pamatizglītībā turklāt būtu jāgatavo rūpīgāk, tās vispirms izmēģinot pilotskolās. Ja tiek panākta konceptuāla vienošanās par atsevišķa (jauna?) mācību priekšmeta dzīves mācības (/ģimenes mācības/veselības mācības) veidošanu, tad pirmām kārtām ir jāizstrādā mācību saturs. Tas nozīmē rūpīgu darbu programmas, mācību grāmatas, metodikas, mācību līdzekļu sagatavošanā – vēlams, IT tehnoloģijās. Šādā projektā ir jāinvestē valsts finansējums. Tikai tad, kad mācību saturs ir radīts un izmēģināts, var pieņemt lēmumu par kāda mācību priekšmeta ieviešanu.

Reformas izglītībā nevar pasūtīt “rīt uz pusdienlaiku”! Tas ir ilglaicīgs un darbietilpīgs process. Lai visiem tajā iesaistītajiem pietiek spēka, gudrības un savaldības uzklausīt pretējās puses viedokli, diskutēt argumentēti un panākt, lai reformas tiktu nodrošinātas arī ar atbilstošu finansējumu! Pretējā gadījumā būs vienīgi kārtējās pārmaiņas – pārmaiņu pēc, nevis attīstība un kvalitāte, pēc kuras tā ilgojamies.

Autors ir LU vadībzinātņu doktors, biedrības “Latvijas Pedagogu dome” valdes priekšsēdētājs