Pētnieks: Laiks piemēroties ekstremālām dabas situācijām

LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes vides zinātnes nodaļas vadītāju, profesoru Māri Kļaviņu intervē Anita Brauna

Augusta beigās parādījās ziņa, ka Ziemeļu ledus okeānā ar ledu klātā platība nekad nav bijusi tik maza kā tagad. Jūlijā ziņoja, ka Grenlandes ledāji šajā mēnesī izkusuši tik strauji kā nekad. Ir pierasts dzirdēt par globālo sasilšanu, un tomēr – kāpēc tagad šie procesi notiek tik strauji kā nekad?

Ziemeļu puslodē pēdējās desmitgadēs temperatūra ir izteikti pieaugusi. Ledāji ir tie, kur temperatūras pieauguma tendences ir ar kumulatīvu, uzkrājošos raksturu.

Ko tas nozīmē – uzkrāt temperatūru?

Ledāju masai ir noteikta siltumietilpība. Izmainoties temperatūrai, piemēram, vasarā kūstot ledāju virsējam slānītim, pieaug arī pašas ledus masas temperatūra, pieņemsim, no mīnus 12 grādiem uz mīnus 9 grādiem. Rezultātā vasarās, īpaši, Grenlandē, kur ir šīs pozitīvās temperatūras anomālijas (temperatūra kļūst aizvien augstāka), notiek būtiska ledāju masu kušana, kas izraisa citu procesu virkni – jūrās un okeānos ieplūst liels daudzums saldūdens un līdz ar to izmaina ūdens sāļuma līdzsvaru. Tas savukārt var ietekmēt okeāna straumju cirkulāciju un arī siltumenerģijas pārnesi.

Vai šiem ledāju kušanas procesiem Ziemeļos no mums ir kāds sakars ir šā gada Latvijas auksto vasaru?

Ledāju kušana ietekmē globālos procesus, bet mēs to ietekmes tik ātri nesajūtam.

Principā klimatu Latvijas teritorijā, Ziemeļeiropā ietekmē ciklonisko gaisa masu kustības, kas virzās no Ziemeļatlantijas. Tās raksturo periodiska mainība un to avots ir dabiski noritoši procesi. Tomēr arī cilvēka darbības ietekmes izslēgt nevar, jo cilvēka darbība var ietekmēt visu šo globālo atmosfērā, ūdeņos un arī biosfērā notiekošo procesu kopumu.

Iepriekšējās divas vasaras Latvijā bija neparasti karstas, šī – viena no visvēsākajām. Notiek it kā divas pretējas tendences. Kāpēc?

Klimats ir mainīgu procesu kopums, kuru raksturo zināma stabilitāte un kuru aprēķina kā vidējās vērtības daudzās novērojumu stacijās ilgākā laika posmā, piemēram, vairākos gados. Citādi ir ar laikapstākļiem. Piemēram, viena gada ietvaros temperatūras starpība starp maksimālo un minimālo Latvijas teritorijā var sasniegt 64 grādus. Laikapstākļi ir ar augstu mainību, bet klimats raksturo to, kas konkrētam reģionam ilgā laika posmā ir raksturīgs un stabils: klimata temperatūras pieaugums par 1 – 2 grādiem jau ir ļoti būtisks, bet laikapstākļu radītā temperatūras mainība diennakts laikā var sastādīt pat 10 grādu pēc Celsija, un tas īpašu satraukumu neradīs. Tas pats attiecas uz sezonālo temperatūru maiņu: tas ir tikai dabiski, ka aukstām ziemām seko siltas, bet klimata pārmaiņas tomēr pierāda, ka temperatūras gan vasarā, gan arī ziemās kļūst augstākas.

Rāda šā gada jūlija temperatūru karti, kurā redzamas temperatūras anomālijas – neparasti augstas temperatūras – Eiropas dienvidos, Sibīrijā, Grenlandē un Ziemeļamerikā, zemas – Dienvidamerikā, Austrālijā.

Piemēram, jūlijā Sibīrijā ir bijusi augsta temperatūra, bet lielākajā daļā Dienvidamerikas temperatūra ir bijusi relatīvi zemāka – tas nav saistāms ar globālajiem procesiem. Tie var būt gadījuma rakstura klimata mainības procesi un tie ir dabiski. Ikgadējās vai pat sezonālās atšķirības, ka vienu gadu vasara ir karsta, otru vēsa, ir reģionālās parādības.

Tas, kas ir būtiskāk un ir iemesls lielākam satraukumam, ir fakts, ka, notiekot globālajām klimata pārmaiņām, pieaug ekstremālo parādību biežums, arī Latvijā. Piemēram, tropiskās dienas, kad vidējā gaisa temperatūra diennaktī ir augstāka par 20 grādiem. Mēs esam pierādījuši, analizējot meteoroloģiskos novērojumus, ka šādu ekstremāli karstu dienu, karstuma periodu ilgums pieaug. Šādus procesus mēs varam saistīt ar globāli notiekošajiem procesiem.

Klimata pārmaiņu raksturs Latvijā faktiski ir ļoti maz pētīts. Finansējums šo projektu izpētei ir gandrīz simbolisks. Tomēr tas, kas izdarīts, ir izstrādāti klimata pārmaiņu modeļi, kas sniedz precizētāku priekšstatu, kāds varētu būt klimata pārmaiņu raksturs Latvijā.

Kādi ir galvenie secinājumi bez tā, ka būs vairāk ekstremālo parādību?

Temperatūras pieaugums nebūs ļoti nozīmīgs. Klimats varētu kļūt mitrāks, varētu pieaugt nokrišņu daudzums. Kopumā uz globālo procesu risku fona nav pamata ļoti lielām bažām par dramatisku ietekmi, bet tās var būt. Būtiskākās varētu būt netiešās ietekmes.

Piemēram, uz iedzīvotāju migrāciju, veģetācijas raksturu. Pietiekami atzīta ir hipotēze, ka Latvijas teritorijā skujkoku augšanai un skujkoku mežiem apstākļi vairs īpaši piemēroti nebūs.

Klimata pārmaiņas var ietekmēt daudzas tautsaimniecības nozares – lauksaimniecību, ūdens apgādi, zivsaimniecību, tūrismu. Bet nav pamata uzskatīt, ka visos gadījumos būs tikai negatīva ietekme, tā var būt arī pozitīva.

Vai graudu audzēšanai, kas Latvijā kļuvusi par spēcīgu nozari, vēl būs labvēlīgi apstākļi?

Tas ir jautājums, kas Latvijā nav izpētīts. Piemēram, Vācijā ir izstrādāti risinājumi, kādas lauksaimniecības kultūras varētu būt perspektīvāk attīstīt. Somijā, kas ir vēl tālāk uz ziemeļiem un kur nokrišņu daudzums būs lielāks, ir izstrādāti nacionāli plāni, kā attīstīt lauksaimniecības zemju apūdeņošanu. Latvijā šādu detalizētu plānu nav, jo tiem nepieciešami pētījumi, situācijas izvērtējums. Piemēram, Igaunijā ir veikts interesants pētījums, kā klimata pārmaiņas ietekmē kartupeļu ražu.

Ir izskanējušas prognozes, ka tūrisma industrija var berzēt rokas – vasaras pie mums tomēr būs siltākas, būs vairāk tūristu, kuri brauks šurp, nevis uz pārlieku karsto Dienvideiropu. Vai šim priekšstatam ir apstiprinājums?

Pamatvilcienos tam var piekrist. Šādu atziņu apstiprina gan esošie klimata novērojami, gan pārmaiņu modeļi.

Vai nokrišņu būs vairāk visa gada griezumā?

Klimata modeļi paredz, ka rudens iestāsies vēlāk, nokrišņu maksimums pārvietosies uz ziemas periodu. Pašlaik pavasaris ir relatīvi sauss, nākotnē pavasarī nokrišņi varētu būt intensīvāki.

Kā saprotu, ziemā tie nokrišņi būs ne tik daudz sniegs, cik lietus un slapjdraņķis?

Jā, lietus, slapjš sniegs, arī krusa.

Tātad slēpotājiem nav labu ziņu.

Latvijā stabila sniega sega varētu vispār neizveidoties vai arī tā varētu būt kādas 20-30 dienas.

Mēs esam pētījuši sniega segas stāvēšanas ilgumu no 1945. līdz 2004.gadam. Šajā laikā sniega segas stāvēšanas ilgums Latvijas augstienēs samazinājies gandrīz par mēnesi. Savukārt, vērtējot vidējo sniega segas pastāvēšanas ilgumu Latvijā, maksimums tas ir bijis trīs mēneši, simts dienas, minimums – 20 dienas. No vienas puses, šie dati norāda uz lineārām izmaiņām, globālās pasiltināšanās ietekmi, un tāda nenoliedzami ir. No otras puses, tai pāri klājas dabiski noritoši procesi un periodiska mainība. Proti, [ir bijuši] laika posmi, kad ilgstoši novērotas bargas ziemas, kuras nomaina ziemas ar augstāku gaisa temperatūru. Pētījumi parāda, ka process ir sarežģīts, cilvēka ietekmei klājas pāri dabiskās ietekmes, un tās mijiedarbojas.

Kad bija siltie gadi, pie manis bija atbraucis [Juris] Žagars, viņš bija ļoti satraucies. Vai nu mūsu padomu pēc, [vai citādi], laikam nomierinājās. Tas tomēr ir periodiski mainīgs process. Ja arī būs temperatūras pieaugums, tomēr var būt laika posmi, kad ziemas tāpat var būt bargas.

Grāmatiņā par klimata mainību Latvijā izlasīju atziņu, ka nākotnē mazāk enerģijas vajadzēs māju apkurei, bet būs jādomā par dzesēšanas ierīcēm, kondicionieriem vasarā. Vai varat minēt vēl kādu praktisku pārmaiņu, kas mūs sagaida?

Drīzāk būtiski ir tas, ka, attīstoties zaļajām jeb videi draudzīgajām tehnoloģijām, parādās risinājumi, kas var ļaut racionālāk izmantot gan esošā klimata priekšrocības, gan arī samazināt enerģijas patēriņu. Runa ir gan par enerģijas akumulācijas sistēmām, gan saules enerģijas izmantošanu, gan pasīvo ēku celtniecību. Būvniecības sektoram ir svarīgi domāt par tām iespējām, ko nesīs klimata pārmaiņas.

Kondicionēšanas iekārtas pēc būtības jau esošajos apstākļos kļūst aizvien aktuālākas.

Cik dzelžaini ir pierādījumi, ka globālo sasilšanu izraisa cilvēka darbība?

Es kā zinātnieks varu kompetenti runāt par procesiem, ko pats esmu pētījis. Globālos klimata pārmaiņu procesus personīgi neesmu pētījis, es varu atsaukties uz autoritatīvu institūciju pētījumiem – ANO klimata pārmaiņu pētniecības grupas ziņojumiem, Baltijas reģiona klimata pētnieku, Vispasaules meteoroloģijas organizācijas un citu institūciju atzinumiem. Tajos tiek uzskatīts, ka ir pietiekami pierādījumi cilvēka darbības ietekmei uz globālajiem procesiem un klimata pārmaiņām.

Kā cilvēks var ietekmēt, piemēram, okeāna cirkulācijas procesus? Vai cilvēks var ietekmēt jūru? Es varu parādīt karti, kāda bija Arāla jūra 1960.gadā un kāda tā ir pašlaik. Tā ir sarukusi par 80%. Cilvēka darbība var izsaukt jūras izzušanu.

Cits piemērs. Attīstoties kodolenerģijai, PSRS 1961.gadā bija izstrādājuši superbumbu, kuras teorētiskā jauda varēja sasniegt 100 miljonu tonnu trotila ekvivalentu. Tad sākās diskusijas, ka šādas bumbas uzspridzināšana var radīt Zemes garozas šķelšanos. Nākošā hipotēze, ko izvirzīja, ka šī ūdeņraža aizdedzināšana var radīt jūras ūdenī esošā deitērija kodolsintēzes procesu. Šīs bumbas jauda tika samazināta līdz 57 miljoniem tonnu trotila ekvivalenta, un tas ir enerģijas daudzums, kas ir lielāks nekā bumbu daudzums, kas tika nomests visā Otrā pasaules kara laikā.

Varbūt esat redzējuši attēlus par Hamburgu pēc 1943.gada bombardēšanas, kad pilsētu nolīdzināja līdz ar zemi, lielās kaujas Staļingradā, Kurskā? Vienas bumbas sprādziena laikā izveidojās plazmas lode, kas principā bija Saules aizdedzināšana uz Zemes. Tātad izveidojās maza saulīte astoņu kilometru diametrā, un enerģija, kas izdalījās, bija aptuveni 2% no Saules enerģijas. Cilvēks spēj radīt procesu, kas salīdzināms ar Saules sistēmā lielāko spēlētāju Sauli.

Līdzīgi varam runāt par dzīvības ietekmi uz kaut ko, kas notiek uz zemes. Teiksim, kaļķakmens nogulumi pie Daugavas – tie visi ir bijuši dzīvi organismi. Tātad, dzīvība var ietekmēt absolūti visu uz Zemes. Skābeklis gaisā ir radies fotosintēzes rezultātā, galu galā dzīvības rezultātā.

Vai esošās klimata pārmaiņas ir radījis cilvēks? Diskusijas joprojām turpinās, bet dominējoši lielākā daļa pasaules zinātniskās sabiedrības uzskata, ka šī hipotēze ir pareiza. No zinātniskā viedokļa ir svarīgi saprast milzīgo atšķirību starp teoriju, pierādījumu un hipotēzi. Tas, ka globālās klimata pārmaiņas ir cilvēka darbības izraisītas, ir hipotēze. Tā nav teorija, tai nav viennozīmīgu neapgāžamu pierādījumu.

Jūsu kolēģis profesors Vitālijs Zelčs, kā man ir stāstījuši, uzskata, ka tā nav taisnība, tie ir normāli zemes procesi. Jūs viņš nepārliecina?

Mēs diskutējam, esam labi kolēģi. Profesors Zelčs ir ģeologs, un, pētot ģeoloģiskos nogulumus, ledus serdes, kā vēsturiski ir mainījies zemes klimats, protams, var redzēt, ka ir bijuši periodi, kad temperatūras ir bijušas augstākas. Latvijas teritorijā ir bijušas bruņuzivis, kuras pēta šīs pašas fakultātes profesors Ervīns Lukševics, un to ir noteikuši dabiski procesi. Pilnībā saprotu ģeologu viedokli, kas skatās uz to, kas uz zemes ir noticis vēsturiski.

Viens no mūsu pētījumu virzieniem ir neparastie laika apstākļi Latvijā no 900. līdz 1860.gadam. Piemēram, 1322.-1323.gadā Baltijas jūra bija ilgstoši aizsalusi, tirgotāji no Vācijas un Zviedrijas atrada ceļu uz Rīgu pa ledu. Pagājušā gadu tūkstoša laikā Baltijas jūras lielākā daļa ar ledu ir bijusi klāta 14 ziemas. Livonijas Hermaņa hronikā lasāms, ka klimats bija tik silts, ka zemnieki Jāņos jau ēda jauncepto maizi. Zemnieks nesēs uzreiz graudus, ja pēkšņi nokūst sniegs un kļūst silti. Tas nozīmē, ka vairākus gadus faktiski ir bijusi bezsniega ziema, ar ļoti agru sēšanas laiku. Kad tas atkārtojās, cilvēki saprata, ka ir jāsēj. Iedomājieties, cik milzīgas ir veģetācijas perioda nobīdes.

Mainība ir bijusi milzīga, bet būtiski, ka šīs klimata pārmaiņas pēdējās desmitgadēs notiek ļoti strauji. Temperatūras izmaiņu raksturs Ziemeļu puslodē pārsniedz vēsturiski novērotās temperatūras izmaiņas tūkstoš gadu laikā.

Vismaz Eiropas valstīs pastāv dažādi vides normatīvi, ir enerģētikas politika, kas vērsta uz CO2 izmešu samazināšanu jeb kas padara vairāk piesārņojošos enerģijas veidus dārgākus. Ir Kioto protokols. Tai pašā laikā parādās aizvien vairāk rekordskaitļu, kas liecina par globālās sasilšanas turpināšanos. Kāpēc visi tie pasākumi nedod efektu?

Siltumnīcas efekta gāzu pieauguma samazinājums ir nebūtisks. Politiskais process, kuram vajadzēja ierobežot saimnieciskās darbības sekas, izgāzās. ASV, Ķīnā, Indijā, citas ātri attīstošās ekonomikās, kas ir lielākie siltumnīcas efekta gāzu emitētāji, nekāda samazinājuma jau nav. Emisijas turpina pieaugt.

ES mērķis ir varbūt sevi manifestēt kā pionieri, kas izvirza priekšlikumus un ietekmē globālo politiku. Bet tā ir bijis līdz šim. ES krīzes dēļ šīs politiskās nostādnes var būtiski izmainīties, Eiropa vienkārši nespēs samaksāt par padārdzinājumu, ko rada emisiju samazināšana.

Kā jums šķiet, vai cilvēce vispār spēs vienoties un kopīgi rīkoties, lai samazinātu cilvēka darbības efektu uz klimata pārmaiņām?

Varbūt skan pesimistiski, bet uzskatu – kamēr nesāksies ļoti būtiskas klimata pārmaiņu radītās negatīvas sekas, katastrofas, šāda vienošanās ir neiespējama.

Vai vispār ir jēga cīnīties pret globālo sasilšanu, varbūt vienkārši tai jāpiemērojas?

Pilnīgi pareizi, piemērošanās ir svarīga. Kas ir svarīgi Latvijai? Latvijā pēc būtības nav fosilā kurināmā resursu, un atjaunojamo enerģijas resursu izmantošana tās attīstībā var būt tikai ilgtspējīga. Latvijas ekonomika var attīstīties, ne jau būvējot grandiozas ogļu spēkstacijas, bet, izmantojot tos resursus, kas ir Latvijā. Manuprāt, virzība uz klimata pārmaiņu mazināšanu Latvijā ir tikai ieguvums. Šī politika nav izdevīga tādām valstīm kā Krievija, ASV, Tuvo Austrumu valstis.

Tagad ir diskusija, vai NAP jāiekļauj vīzija par Latviju – zaļāko valsti pasaulē. Vai tas ko dotu, ja Latvija gribētu izpildīt šādu uzstādījumu?

Latvijā nesalīdzināmi aktuālāki par klimata pārmaiņu mazināšanu ir klimata pārmaiņu piemērošanās pasākumi. Mēs vēlreiz varam atgriezties atpakaļ pie hipotēzes, kas rada klimata pārmaiņas, bet ir ļoti vienkārša atziņa – plūdi ir bijuši un būs, un būs lieli plūdi. Tātad ir svarīgi piemēroties ekstremālām situācijām. Nediskutēsim, kas rada karstas vasaras, bet karstas vasaras ir bijušas un būs. Līdz ar to nepieciešami mehānismi, kā šādos karstumu periodos informēt un pasargāt, piemēram, vecus vientuļus cilvēkus. Plānojot lauksaimniecības attīstību, ir jāparedz risinājumi sausuma periodiem, kas var būt sējas laikā, graudu nobriešanas laikā.

Zaļie uzskata, ka lauksaimniecība pati par sevi rosina globālo sasilšanu, piemēram, govis izdala daudz metāna gāzes, zemes apstrāde rada piesārņojumu.

Nepiekrītu, ka lauksaimniecība ir būtisks klimata pārmaiņu veicinātājs. Latvijas gadījumā tas ir pilnīgi nenozīmīgi, ņemot vērā ļoti zemo apstrādāto lauksaimniecības zemju īpatsvaru. Otrkārt, lauksaimniecības ietekme uz kopējo emisiju bilanci ir nesalīdzināma ar rūpniecisko ražošanu.

Ko pašlaik Latvijas klimata zinātnieki pēta?

Pašlaik mēs pētām ekstremālās klimata parādības. Pētām arī, kā klimata pārmaiņas ietekmē ūdens ķīmisko sastāvu. Mainoties temperatūrai, mainās iežu dēdēšanas intensitāte. Piemēram, pēc monitoringa datiem konstatējam, ka Salacā ir būtiski pieaugusi ūdens krāsainība, tas nozīmē, ka ir pieaugusi ūdenī izšķīdušo organisko vielu koncentrācija. Secinājām, ka pastiprinās organisko vielu izskalošanās no purvainajām augsnēm, Sedas purva, kas atrodas upes baseinā.

Interesantas ir fenoloģisko sezonu maiņas Latvijā – kad putni atlido un aizlido, kad sākas ceriņu ziedēšana, uzplaukst maijpuķītes utt. Ir zinātniski pierādījumi, ka pavasara sezona sākas agrāk.

Vēl viens virziens – mēs pētām karstuma viļņus, skatījāmies to ietekmi uz cilvēku mirstību. Vasarā mirstība ir saistīta arī ar karstuma viļņiem.

Mums ir starptautiski projekti, viens tāds projekts ir „Baltadapt”, kura mērķis ir piedāvāt adaptācijas stratēģiju visam Baltijas jūras reģionam. Tajā piedalās 18 valstis.

Nupat lasīju, ka zinātnieki prognozē vēl vienu ledus laikmetu šajā reģionā.

Saprotiet, prognozes var būt. Būtisks ir jautājums par spēlētājiem, kas mēģina ietekmēt sabiedrības viedokli klimata jautājumos. Kā saka politiskajās zinātnēs, ir aktoru grupa, kas ir ļoti ieinteresēta noteikta viedokļa tiražēšanā un to procesu turpināšanā, no kuriem viņi atkarīgi. Tās ir arī fosilā kurināmā ieguves korporācijas, milzīgi spēlētāji, kuru gada budžets ir nesalīdzināms ar Latvijas gada budžetu. Kāda var būt cilvēku kopas attieksme, kuru labklājība atkarīga no tā, cik daudz naftas un par kādu peļņu pārdos? Piemēram, Zviedrijas valdība ir paziņojusi, ka līdz 2050.gadam izveidos ekonomiku, kas neizmantos naftu, atteiksies no fosilā kurināmā. Kāda var būt „Shell” vai „Texaco” attieksme? Kāda var būt valstīm, kas atkarīgas no naftas tirdzniecības, kā Krievijai, Saūda Arābijai?

Zinātne – gan individuāli cilvēki, gan pētniecības virzieni, protams, ir nopērkami. Piemēram, piedāvājot projektus, kas pēta Saules starojuma variabilitāti, Saules ietekmi. Tie cilvēki jau godīgi pēta, piedalās labi finansētos projektos. Grantu lielums atkarīgs no tā, kā šis cilvēks parāda sevi sabiedrībā. Protams, šiem pētījumiem, ka tas viss [globālā sasilšana] ir muļķības un būs citādi, ir gan finansējuma avoti, gan konkrēta virzība.

Pirms diviem trim gadiem bija skandāls, klimatgeita, kad tika publicēta e-pasta sarakste starp Lielbritānijas klimata pētniecības centra zinātniekiem. Uz tā pamata tika izvirzīts pieļāvums, ka notikusi izejas datu falsifikācija. Pēc tam Lielbritānijas zinātniskās ētikas komisijā un arī parlamenta izmeklēšanas komisijā pārbaudīja, vai patiešām nav notikusi viltošana un kas tad galu galā tajā sarakstē ir bijis. Falsifikācija netika atklāta. Zinātnieks, uz kuru šis skandāls attiecās, publicēja grāmatu par to – kāds ir bijis spiediens atkāpties, atzīties datu falsifikācijā, kāds bijis process, ieskaitot vēstules un zvanus. Protams, aiz šiem procesiem stāv ne jau amatieri individuālisti, bet interešu grupas, kas tieši ieinteresētas turpināt fosilā kurināmā izmantošanas un patēriņa modeli. Galu galā to redzam arī Latvijā, ir cilvēki, kas aizstāv zaļās enerģijas izmantošanu, un kāda ir attieksme pret to.