Pirmā oficiālā bezdelīga

Merkeles vizītes vēsturiskumu rādīs pavērsiens valstu attiecībās

Aizdunējusi patiesībā tikai vienu dienu (Latvijā pavadītā iepriekšējā nakts īsti neskaitās) Vācijas kancleres Angelas Merkeles oficiālā vizīte Latvijā. Publiskajā telpā jau pavīdējis, ka šī vizīte ir vēsturisks notikums. Tā var teikt, ja ņemam vērā, ka Merkele ir pirmā Vācijas valdības vadītāja, kas Latvijā ieradusies oficiālā vizītē. Ja vizīte iezīmēs krasu pozitīvu pavērsienu mūsu valstu saimnieciskajās attiecībās, šo vizīti kā vēsturisku varēsim vērtēt šī apzīmējuma ierastajā nozīmē.

Pirms Merkeles darba vizītē 2000.gada jūnijā bija ieradies toreizējais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders, tagad Krievijā visaugstāko atalgojumu saņemošais vācu viesstrādnieks. Krievija iemācījusies sekmīgi eksportēt ne tikai naftu un dabasgāzi, bet arī korupciju.

Nevar teikt, ka Vācijas kancleri būtu lutinājuši Latviju ar lielu uzmanību. Merkele uzturējās Rīgā pirms četriem gadiem novembrī, taču tas bija saistībā ar pie mums notikušo NATO valstu vadītāju samitu. Rīgu redzējis arī Merkeles skolotājs, kādreizējais Eiropas politikas smagsvars Helmūts Kols, taču tas bija saistīts ar Baltijas jūras reģiona valstu vadītāju sanāksmi.

Merkeles vizītes mērķis bija Latvijas un Vācijas ekonomisko attiecību intensifikācija, atsevišķi izdalot ar enerģētisko neatkarību saistītos jautājumus. Par šo jautājumu Merkele runāja iepriekšējā dienā, kad uzturējās vizītē Lietuvā, kur viņa, tāpat kā Rīgā, tikās ar šīs valsts augstākajām amatpersonām. Lietuviešiem kanclere apsolīja atbalstu jaunas atomelektrostacijas celtniecībā. Tas ir solījums, kura izpilde ir atkarīga no pašas solītājas.

Merkele tikās ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru, tā bija – citādi nemaz nevarēja būt – atbilstoši diplomātijas prasībām ieturēta domu apmaiņa par abu valstu attiecību stāvokli un tālākās attīstības perspektīvām. Kanclere pauda, ka “šodienas vizīte dos savu ieguldījumu, lai padziļinātu mūsu jau tā ciešās un draudzīgās attiecības, un dotu jaunas ievirzes sadarbībai”. Zatlers runāja par ekonomisko sadarbību, kas “mums eksistē jau gadu desmitiem”.

Krietni lietišķāka – un tāpat skaidrs, kāpēc – bija kancleres tikšanās ar Ministru prezidentu Valdi Dombrovski (“Jaunais laiks”). Abu valstu ekonomikā sadarbība atzīta par attīstāmu, un tam nevar nepiekrist. Gan eksporta, gan importa rādītājos Vācija ir tikai ceturtais mūsu lielākais partneris. Pavisam bēdīgi ir ar vācu investīcijām Latvijas ekonomikā. Lielākais vācu investors ir Bertolts Fliks.

Panākta vienošanās par “taustāmu lietu” – vizītē uz Vāciju dosies ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL), viņa Vācijas kolēģis tiks gaidīts Rīgā.

Merkele apsolīja runāt ar Krievijas amatpersonām par hronisku problēmu – periodiskajām postošajām automobiļu rindām uz Latvijas un Krievijas robežas. Solījums labs, taču rezultāts nav atkarīgs tikai no pašas solītājas vien. Merkele sacīja, ka ir jādiskutē par Eiropas Savienības (ES) valstu lauksaimnieku nevienlīdzīgo stāvokli ES subsīdiju saņemšanas jomā. Arī te rezultāts nav atkarīgs no Merkeles, un nav grūti prognozēt, ka pret maksājumu izlīdzināšanu visvairāk pretosies Eiropas lielākā “zemnieku valsts” Francija. Kanclere, dabiski, neatraidīja Latvijas iesniegto iespējamo investīciju projektu sarakstu, taču viņa nevar piespiest Vācijas lietišķo aprindu cilvēkus investēt Latvijā.

Tika laipots, runājot par Latvijas un Lietuvas energoneatkarību un attiecībām ar Krieviju. Tā arī netika pateikts, no kā enerģētikas jomā ir atkarīgas Latvija un Lietuva, jo tad pie vārda būtu jāsauc Krievija. Jāpiekrīt Merkelei, ka “vienpusēja atkarība nav laba”. To var mazināt, paplašinot piegādes reģionu skaitu. Acīm redzot Vācija patiešām vēlas nopietni pielikt roku ES kopīga enerģētikas tirgus izveidošanā, savukārt par šādu ieceri diezin vai būs sajūsmā Krievija, kuras spēcīgākais ierocis ir energoresursi.

Vācija uzskata, ka ES vajadzīgas labas attiecības ar Krieviju. Pret to nav, ko iebilst, tikai tādu veidošanai vajadzīga abu pušu labā griba, bet Krievija palaikam ir grūti prognozējama.

Merkeles vizīte devusi divus nepārprotamus signālus. Vienu Vācijas uzņēmējiem, ka Latvijā var strādāt. Otru, vispārējāku, – ka Latvijai ir strādātspējīga valdība. Citādi viņa nedotos vizītē uz valsti, kurā pēc nepilna mēneša notiks parlamenta vēlēšanas.