Čekistiem svētki

Pat Krievijas Tiesībsargs iebilda pret grozījumiem

Darīts un padarīts. Ceturtdien Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs parakstīja Valsts domes un Federācijas padomes akceptētos grozījumus likumā par Federālo drošības dienestu (FDD), kas būtiski paplašina šī resora pilnvaras. Grozījumi skāruši arī Administratīvo pārkāpumu kodeksu – noteikts sods par FDD likuma jaunieveduma neņemšanu vērā.

Jaunievedums patiesībā nav nekas jauns. PSRS Valsts Drošības komitejas (VDK) darbiniekiem bija atļauts veikt t.s. profilaktiskos pasākumus – cilvēku varēja izsaukt uz pārrunu, ja čekistam likās, ka tas “nostājies uz slidenas taciņas”, un, iespējams, ir ceļā uz nozieguma izdarīšanu. Un izteikt brīnājumu, par kura neievērošanu draudēja sods, piedevām liekot ar parakstu apliecināt, ka neizpaudīs sarunas faktu. Šī prakse bija viens no citādi domājošo iebiedēšanas rīkiem.

Dabiski, likumdošanas grozījumi netop vienā dienā. Kopš ieceres parādīšanās pret to stipri vien protestēja demokrātiski noskaņotā Krievijas sabiedrības daļa. Tika rakstītas vēstules prezidentam un parlamentam, sniegti paziņojumi, ka nav pieļaujama atgriešanās pagātnes tumšajās lappusēs. Cilvēktiesību aizsardzības biedrība “Memoriāls” savā paziņojumā norādīja, ka grozījumi faktiski atkārto PSRS Augstākās Padomes 1972.gada 25.decembra dekrēta saturu. Apelēja pie tā, ka prezidents taču esot augstas kvalifikācijas jurists. Pat Krievijas Tiesībsargs Vladimirs Lukins atzina, ka “grozījumi diskreditē resoru”, t.i. FDD. Par to viņam krāgā klupa guberņu tiesībsargi, pārmetot mīkstčaulību.

Bija cilvēki, kas cerēja, ka “liberālis Medvedevs” izmantos veto tiesības un grozījumi paliks uz papīra. Šīs cerības sabruka jūlija vidū, kad Krievijā oficiālā vizītē uzturējās Vācijas kanclere Angela Merkele. Abu kopīgajā preses konferencē izskanēja jautājums par starptautisku ievērību guvušajiem grozījumiem. Acīm redzot bija uzkāpts uz varžacs. Te nu Medvedevs, šķiet, nolēma parādīt, ka “saimnieks dara, kā grib”. Aprādījis, ka katrai valstij ir tiesības pilnveidot savu likumdošanu, “lielais liberālis” piebilda: “Tas, kas tagad notiek – es gribētu, lai jūs to zinātu – tiek darīts pēc mana personiska rīkojuma.” Vai patiešām tā bijis, nav zināms, toties izskanējis gan.

Protams, nekad nav tik ļauni, lai nevarētu būt vēl ļaunāk. Piemēram, atbira odiozais priekšlikums puliskot plašsaziņas līdzekļos to cilvēku vārdus, kas saņēmuši brīdinājumus.

Patiesībā jau profilakses darbs pats par sevi nav nekas peļams. Arī līdz šim nekas neliedza speciālā dienesta darbiniekam pateikt cilvēkam, kas nonācis šī dienesta redzeslokā – tā turpini, un ieraudzīsi vispirms apsūdzēto solu, pēc tam Sibīriju. Lai to izdarītu, nebija vajadzīgas nekādas īpašās pilvaras. Profilaktiskais darbs, piemēram, ar sociālā riska grupu cilvēkiem, pieder pie milicijas iecirkņu pilnvaroto ikdienas. Taču, ja čekistu līdzšinējās iespējas pārtop par juridiski reglamentētu darbību, tas nozīmē ar likumu atļautu politisko šantāžu. Turpmāk čekisti varēs veikt pārrunas un izteikt brīdinājumus ne tikai balstoties uz kāda cilvēka rīcību, pietiks ar pieņēmumu, ka cilvēks ir spējīgs uz rīcību, kas, čekistprāt, nav pieļaujama.

Padomju Savienībā uz VDK izsauktie disidenti ne vienmēr ņēma vērā brīdinājumus, zinot, ka vienalga – agrāk vai vēlāk, bet ciet paņems. Turklāt viņu ne vienmēr precīzi formulātais mērķis –  valsts iekārtas nomaiņa – patiesībā nebija realizējams, iekams nenotika būtiskas, taču no viņiem, kā skaitliski nelielas grupas gandrīz neatkarīgas pārmaiņas.

Citādā situācijā ir mūsdienu Krievijas dažādu novirzienu opozīcija – galvenais FDD lomas palielinošo likumdošanas grozījumu objekts. Pēc definīcijas opozīcija cīnās nevis par valsts iekārtas radikālu maiņu, bet gan par varas iegūšanu pastāvošās sistēmas ietvaros.

Protams, vēl par agru spriest, kādas būs čekistu pilnvaru paplašināšanas praktiskās sekas. Taču neatkarīgi no tām, Medvedeva parakstītajiem likumdošanas grozījumiem ir dziļi simboliska nozīme. Tie apliecina tandemokrātijas arvien autoritārāko raksturu.