Trīs dienas pēc ugunsgrēka ne lāgā gulējis, ne ēdis, Haralds Sīmanis nevar aprast ar postažu. No kāda ugunsdzēsēju izglābta plastmasas futrāļa izceļ plakātu Dziesmas par sauli un tevi, LPSR valsts izdevniecība, 1981. «Šito mums aizliedza spēlēt,» aizdomājas. Labāk runā par pagātni nekā par šābrīža realitāti.
Šovasar Latvijā elektriskā izlāde starp mākoņiem un zemi izraisījusi 10 ugunsgrēkus. Taču pēdējos gadu desmitos vēl lielākus zaudējumus Eiropā nodarījis zibensstrāvas elektromagnētiskais starojums, kura izraisītais pārspriegums bojā elektroierīces
Madonas pusē, Aronas pagastā, vasara ir zenītā. Sisina sien-āži, upeņu krūmi līkst zem ražas smaguma. Mūziķa Haralda Sīmaņa sieva Gita ogas salasa bļodiņā, aicina cienāties. Taču šī nav priecīga tikšanās saulainā dienā. Haralda acis ir apdzisušas, ierastais humors pazudis. No soliņa, uz kura apsēžamies, kā uz delnas redzama nesenā nelaime. Aivari, tumši dzeltenā vecā māja, kur iekārtotajā studijā komponēja Sīmanis, ir nodegusi līdz jumta malai. Veranda, kurā patika spēlēties abām Sīmaņu audžumeitām, pārvērtusies melnā skeletā, pilnā ar sodrējainām drazām. Ģimenes draugs Arvīds Ulme starp izdedžiem atradis Sīmaņa notis ar paša rakstītajiem dziesmu vārdiem, aiznesis žāvēties šķūnītī. Tur jumta caurumos rēgojas debesis, bet stūrī stāv piepūšamais matracītis, uz kura pirmās naktis pēc nelaimes nakšņoja Haralds ar Gitu. Blakus tam mūziķa lielākais dārgums - elektrisko ērģeļu klaviatūra. Sakususi, iespējams, vairs nebūs atjaunojama.
