Kravas auto un baļķvedēji izvietoti pie Latvijas Ministru Padomes, lai uzbrucējiem būtu grūtāk iekļūt ēkā.
Pirms 30 gadiem Latvijas neatkarības cerības varēja sagrūt vienā dienā, bet to izcīnīt palīdzēja tautas stāšanās uz barikādēm
Vienu žagaru pārlauzīsiet, bet paņemiet slotu un pamēģiniet tos pārlauzt, neizdosies. Tā Zigfrīda Teikmane-Ozoliņa salīdzina tautas vienotību pirms 30 gadiem. Viņa 1991. gada janvārī bija Latvijas Tautas frontes apstiprināta koordinatore pie valdības ēkas barikādēm. «Es viena, Godmanis viens, Gorbunovs viens neesam nekas. Tikai saliedēti kā komanda spējām to visu izdarīt. Ja kāds ķēdes posms pārtrūktu, cauri būtu.»
1991. gada janvāris bija auksts, gandrīz tāds pats kā šogad, tikai sniega mazāk. Jau vairāk nekā pusgadu augošā pretstāve Baltijā starp PSRS atbalstītājiem un latviešu, lietuviešu un igauņu neatkarības centieniem kulminēja 1990. gada beigās, kad Rīgā nogranda vairāki sprādzieni, bet jaunais gads sākās ar milicijas specvienības OMON īstenoto žurnālistu padzīšanu no Preses nama. Toreizējais Augstākās Padomes deputāts Jānis Škapars situāciju vērtē īsi: «Skaidri redzējām, ka gatavojas apvērsums.»
