1990. gada 27. februārī «vecā vara» vēl paspēja pacelt sarkanbaltsarkano karogu virs Augstākās padomes — priekšvēlēšanu cīņas karstumā. Attēlā: AP priekšsēdētāja vietnieks Imants Daudišs (pa kreisi), AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, zinātnieks Jānis Stradiņš, Ministru padomes priekšsēdētājs Vilnis Bresis. Foto — Gunārs Janaitis
LPSR elites pārstāvji bija kļuvuši par sabiedrības noskaņojuma pakaļskrējējiem
Padomju Latvijas tēvs Pēteris Stučka noteikti kapā meta kūleņus.
1990. gada 1. janvārī Latvijas Komunistiskās partijas orgāns Cīņa, kura galviņu vēl aizvien rotāja sauklis «Visu zemju proletārieši, savienojieties!» un divi ar sirpi un āmuru greznoti PSRS ordeņi, sveica savus lasītājus Jaunajā gadā ar Brīvības pieminekļa fotogrāfiju un svētku rotājumu ar «buržuāziskās Latvijas» sarkanbaltsarkano karogu un auseklīšiem.
Bet turpat blakus bija arī PSRS Komunistiskās partijas pirmā sekretāra Mihaila Gorbačova apsveikums padomju tautai.
Cīņas pirmās lappuses svētku galdā celtais ideoloģiskais rasols — centieni vienlaikus izpatikt visdažādākajām auditorijām — perfekti atspoguļo situāciju, kurā bija nonākusi liela daļa latviešu tautības vadošo komunistu Augstākās Padomes (AP) vēlēšanu priekšvakarā.
Brežņeva laikos vai Atmodas pirmsākumos gūtā slava viņiem vēl aizvien nodrošināja popularitāti un autoritāti. Tomēr kopš Tautas frontes izšķiršanās 1989. gadā cīnīties par pilnīgu Latvijas neatkarību viņi no padomju sistēmas pārbūves līderiem dažu mēnešu laikā bija pārvērtušies par sabiedrības noskaņojuma pakaļskrējējiem, kuri visādi centās vienlaikus gan pielāgoties aizvien spēcīgākām prasībām atdalīties no PSRS, gan nesadedzināt visus tiltus uz Maskavu.
Tā nu vecā LPSR Augstākā Padome vēl pirms 4. maija paspēja divas reizes pasludināt Latvijas «suverenitāti» un februārī nomainīt LPSR himnu («Spoža lai padomju vainagā mirdz!») pret Dievs, svētī Latviju!. Virs Augstākās Padomes un Ministru padomes ēkām 27. februārī svinīgi uzvijās vēl nesen aizliegtais sarkanbaltsarkanais karogs.
Sāka veidoties vairāki jauni varas vai vismaz domubiedru centri. Organizatoriski spēcīgākā un laukos ietekmīgākā bija Latvijas Lauksaimnieku savienība (LLS), kurā apvienojās tā sauktie «sarkanie baroni» — kolhozu un sovhozu vadītāji. LLS galvgalī nostājās pazīstamais kolhoza Ādaži priekšsēdētājs Alberts Kauls, un tai bija arī ietekmīgs rupors — 1988. gada sākumā dibinātā Lauku Avīze.
Iekšējo pretrunu plosītā Latvijas Komunistiskā partija (LKP), kuras daži biedri atradās LTF vadībā, bet citi Interfrontē, 1990. gadā nespēja vairs noformulēt vienotu vēlēšanu platformu. Pēc ilgstošas svārstīšanās liberālāk domājošie komunisti pameta partiju tikai pēc Augstākās Padomes vēlēšanu pirmās kārtas un aprīļa vidū izveidoja jaunu Neatkarīgo Latvijas Komunistisko partiju. Taču pirms vēlēšanām iniciatīvu uzņēmās tā saukto kompartijas «gaišo spēku» zvaigžņu komanda, kas sevi nosauca par priekšvēlēšanu savienību Par Latvijas valsti, par brīvu cilvēku.
Februāra sākumā, kad vēlēšanu kampaņa jau sāka uzņemt apgriezienus, tā nāca klajā ar aicinājumu Mūsu vienīgās Dzimtenes, mūsu Tēvzemes iedzīvotāji! Starp parakstītājiem bija AP priekšsēdētājs, bijušais LKP sekretārs Anatolijs Gorbunovs, rakstnieks Jānis Peters, komponists Raimonds Pauls, valdības vadītājs Vilnis Bresis, zinātnieks Jānis Stradiņš, LLS līderis Alberts Kauls un LKP sekretārs Ivars Ķezbers.
Daiļskanīgajam tekstam cauri spīd atkārtoti mājieni ar neatkarības deklarāciju nesteigties. «Mūsu mērķis ir demokrātiska valsts,» viņi raksta. Bet tad bažīgi turpina: «Izveidot patiesu Latvijas valstiskumu zema līmeņa politizētās diskusijās un ar kailu deklarāciju palīdzību nav iespējams. Reālai valsts un cilvēka suverenitātei ir jārada saimnieciski un politiski priekšnoteikumi.» Tomēr tikai četri no 21 aicinājuma parakstītāja paši riskēja startēt vēlēšanās.
Tautas fronte nepārprotami uzskatīja «gaišos spēkus» par sāncenšiem, tomēr daži bija tik populāri, ka arī LTF no tiem nevarēja norobežoties, un tā Anatolijs Gorbunovs nonāca Tautas frontes atbalstīto kandidātu listē.
Savukārt ne LLS, ne priekšvēlēšanu savienību Par Latvijas valsti, par brīvu cilvēku neizveidoja savu vēlēšanu sarakstu — var nojaust, ka viņi to nemaz negribēja. Tā vietā viņi pastāvīgi aicināja uz vienotību un apelēja pie pragmatisma un pieredzes — kandidātu izvēles kritērijiem, kas bija izdevīgi rūdītiem nomenklatūras darbiniekiem. Klaji nostāties pret Latvijas Tautas fronti būtu nozīmējis viņu politisku pašnāvību. Labākais, uz ko varēja cerēt, bija neatkarības centienu ievirzīšana lēnajā «pragmatisma» gultnē.
