Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Ir sagadījies tā, ka pēc divpadsmit gadu pauzes atkal ceļoju pa Poliju. No iepriekšējā ceļojuma prātā palikuši līkumainie, šaurie Polijas ceļi. Tagad autobuss žūžo pa perfekti izbūvētām jaunām automaģistrālēm, kuras droši vien nevar salīdzināt ar Vācijas izslavētajiem autobāņiem. Un tomēr. Manī urbinās skaudības tārpiņš – pie mums, Latvijā, tikai nosacīti varēs ar šīm Polijas brauktuvēm salīdzināt Ogres, Jelgavas, Jūrmalas un Siguldas virzienu dažus desmitus kilometrus garus ceļu posmus, un arī tikai tad, kad tajos tiks pabeigti remontdarbi.
Ceļš garš, brauciens ilgs. Vēroju šīs sarežģītās inženierbūves, kas saucas automaģistrāle a la Polska izpildījumā. Tās izbūvētas, apejot biezi apdzīvotās vietas, un šķērso pārsvarā sīkzemnieku zemes īpašumus. Divas divjoslu brauktuves, gan atdalītas, gan norobežotas ar tērauda aizsargbarjerām un kilometriem garām prettrokšņu sētām; divlīmeņu krustojumi ar graciozām estakādēm un nobrauktuvēm, tilti mazāksvarīgu ceļu šķēršošanai, īpaši tilti lielāku dzīvnieku migrācijai, pazemes pārejas mazākām radībām – ežiem, caunām, āpšiem,- kas nu kur savairojies. Abās maģistrāles pusēs perfekts žogs, kas neļauj dzīvniekiem nokļūt uz brauktuves un izraisīt nelaimi sev un citiem.
