Oksana Sičko. Publicitātes foto.
Pirms četriem gadiem, runājot par valsts drošību, mēs primāri domājām par tankiem, sauszemes un pretgaisa aizsardzību, kā arī munīciju. Šodien Ukraina ir iemācījusi vēl vienu skarbu patiesību – valsts drošība sākas ar spēju sniegt pirmo medicīnisko palīdzību un nodrošināt visas veselības sistēmas noturību.
Vai slimnīcām ir antibiotikas, vai pacienti saņem insulīnu, vai mediķiem ir infūziju šķīdumi un pretsāpju līdzekļi? Ja beidzas munīcija, armija zaudē spēju cīnīties. Ja beidzas medikamenti, cilvēki zaudē dzīvību. Ko Latvijai, mācoties no Ukrainas, jāieliek savā ārkārtas situācijām paredzētajā aptieciņā?
Vai Latvijai ir pietiekamas medikamentu rezerves? Tas ir viens no pirmajiem jautājumiem, ko jautāju katru dienu – gan kā mediķe, gan biedrības vadītāja Ukrainas atbalstam, redzot Ukrainas ikdienas izaicinājumus frontē un civilajā dzīvē. Neskatoties uz to, ka Ukrainā uz vietas ir lieli zāļu ražotāji, pēc kara sākuma pagāja vairākas nedēļas, lai atjaunotu zāļu apgādi un pieejamību, piepildītu aptieku plauktus ar pacientiem nepieciešamajām zālēm un medicīnas precēm.
Lai arī darbs pie valsts medikamentu krājumu izveides formāli notiek, jāatzīst, ka progress nav pietiekami straujš, jo īpaši ņemot vērā pašreizējo drošības situāciju. Vēl 2025. gada rudenī slimnīcām paredzētajās rezervēs bija nodrošināta tikai aptuveni puse no 230 identificētajām kritiski svarīgajām zālēm. Turklāt rezervju izveide nenozīmē tikai zāļu iepirkšanu, bet arī skaidru plānu, kur un kā ārkārtas situācijās tās būs pieejamas pacientiem. Nepieciešams skaidrs tiesiskais regulējums, droša un decentralizēta uzglabāšanas sistēma visā Latvijā, nevis tikai ap Rīgu, kā arī efektīvs rezervju aprites modelis, lai medikamenti netiktu norakstīti derīguma termiņa beigās, bet regulāri nonāktu apritē un tiktu aizstāti ar jauniem. Tas ir sarežģīts process, taču tieši tāpēc tā ieviešanu nevar atlikt.
Turklāt jāņem vērā, ka slimnīcu krājumi primāri tiek nodrošināti slimnīcu pacientu vajadzībām, nevis iedzīvotājiem, kuri tobrīd neārstējas slimnīcās. Tieši tāpēc individuālā līmenī ir svarīgi veidot arī savus medikamentu krājumus un valstij jāparūpējas par rezervēm arī hroniskajiem pacientiem, kuri ikdienā zāles iegādājas aptiekās, nevis ārstējas stacionāros.
Savā mājas aptieciņā būtu jāglabā pretsāpju un temperatūru mazinošus medikamentus, pretalerģijas līdzekļus, līdzekļus pret caureju, kā arī individuāli nepieciešamās recepšu zāles. Šajā ziņā, domāju, pozitīvi vērtējama prasība lielākajiem aptieku tīkliem publiskot informāciju par zāļu pieejamību, kas iedzīvotājiem palīdzēs sekot līdzi un savlaicīgi plānot savus medikamentu krājumus. Ir aptiekas, kas nodrošina arī medikamentu rezervāciju konkrētā aptiekā, kas noteikti ir vēl viens ērts risinājums, lai uzturētu nepieciešamos krājumus, īpaši deficīta medikamentiem. Tomēr valsts nacionālā līmenī nevar un nedrīkst paļauties tikai uz pašiem iedzīvotājiem un privāto iniciatīvu.
Domāšanas maiņa Eiropā - iespēja Latvijai
Medikamentu pieejamība nav tikai Latvijas problēma. Lai arī Eiropā nav akūtas zāļu krīzes, regulāri trūkumi jeb deficīts novērojami vairākās terapeitiskajās grupās. Eiropā regulāri tiek novēroti trūkumi antibiotiku, insulīna, pretsāpju, sirds un asinsvadu, onkoloģijas un nervu sistēmas zāļu grupās. Eiropas Savienības Farmaceitiskās grupas (PGEU) 2025. gada ziņojumā secināts, ka zāļu trūkumi saglabājas 96 % aptaujāto 27 Eiropas Savienības un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstu, bet vairāk nekā trešdaļā valstu trūkušas vairāk nekā 600 dažādas zāles.
Tieši tāpēc Eiropas Savienība jau ir fundamentāli mainījusi savu domāšanu. Pēc pandēmijas un Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā arvien vairāk tiek runāts par kritiski svarīgu zāļu ražošanas atgriešanu Eiropā, piegādes ķēžu dažādošanu un stratēģisko neatkarību. Tā visa šodien ir nevis veselības aprūpe, bet daļa no pārdomātas un visaptverošas valsts drošības un aizsardzības politikas.
Latvijai risks palikt bez zālēm - augsts
Situācija Ukrainā mums atgādina vēl vienu svarīgu lietu – krīzes laikā vispirms katra valsts domā par saviem cilvēkiem. Arī starptautiskie piegādātāji vispirms apkalpos savus vietējos tirgus. Tāpēc drošāk un gudrāk ir būt valstij, kura spēj palīdzēt citiem, nevis valstij, kura gaida palīdzību. Lai to izdarītu, mums ir neatsverama priekšrocība – konkurētspējīgi vietējie zāļu ražotāji. Latvijai nav jāsāk no nulles, tieši pretēji – mums ir jāpalielina medikamentu ražošanas kapacitāte, jo vietējā ražošana nozīmē drošību, paredzamību un lielāku kontroli pār to, kādi medikamenti nonāk pie pacientiem. Mums ir jāstiprina veselības aprūpes sistēmas noturība, lai gatavi ir stacionāri un ambulatorās ārstniecības iestādes, ģimenes ārstu prakses un aptiekas.
Kara sākumā Ukrainai ļoti būtiska bija starptautiskā palīdzība, taču šobrīd Ukraina cenšas kāpināt arī pati savas farmācijas nozares ražošanas apjomus. Redzot šīs mācības, Latvijai ir skaidri jāapzinās, ka veselības sistēmas noturība un zāļu rezerves ir jāveido miera laikā, nevis tad, kad krīze jau ir sākusies. Tomēr arī ikviena aptieciņa reiz izsīkst, tāpēc īstā valsts aptieciņa nav tikai noliktava ar medikamentiem. Tā ir spēcīga veselības aprūpes un vietējā farmācijas nozare, kas krīzes brīdī spēj nodrošināt nepārtrauktu darbu, pacientu aprūpi, zāļu ražošanu un piegādi Latvijas pacientiem.
Autore ir neiroloģe, Ukrainas atbalsta biedrības SICH vadītāja.
