Inga Šīna. Publicitātes foto.
Pēc Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) ierosinājuma aktualizēts jautājums par stratēģiskā valsts pasūtījuma noteikšanu augstskolām, ciešāk sasaistot to ar tautsaimniecības vajadzībām. LTRK norāda, ka valsts finansēto studiju vietu sadale šobrīd nav pietiekami sasaistīta ar darba tirgus pieprasījumu. Tomēr diskusiju nevajadzētu reducēt tikai uz jautājumu, cik budžeta vietu piešķirt vienai vai otrai studiju programmai, daudz svarīgāk ir vienoties, kādas prasmes un kompetences Latvijai būs nepieciešamas nākotnē un kā ar publisko finansējumu veidot cilvēkkapitālu, kas spēj pielāgoties mainīgam darba tirgum.
Darba tirgus izmaiņām noteikti jāietekmē valsts pasūtījums augstākajā izglītībā, taču tai nevajadzētu to diktēt mehāniski . Šodien varam samērā precīzi pateikt, kurās profesijās trūkst darbinieku, taču daudz grūtāk prognozēt, cik tieši konkrētas profesijas pārstāvju Latvijai vajadzēs pēc pieciem vai desmit gadiem. Tāpēc valsts finansējumu daudz vairāk vajadzētu orientēt uz kompetenču virzieniem, nevis ļoti šauri definētām profesijām. Ilgtermiņā diezgan droši zinām, ka būs nepieciešamas digitālās, inženiertehniskās, veselības aprūpes, zaļās transformācijas un pedagoģiskās kompetences, taču konkrēto profesiju un amatu saturs šajās jomās var būtiski mainīties.
Mazāk jāplāno konkrētas profesijas
Valsts pasūtījumam jābūt trīs līmeņos - pirmais ir stabils pamata finansējums jomām, kurās Latvijai ilgtermiņā nepieciešama kapacitāte. Otrais – mainīga valsts pasūtījuma daļa, kuru ik pēc dažiem gadiem koriģē, ņemot vērā ilgtermiņa prognozes, demogrāfiju, absolventu skaitu un nodarbinātību, vakances, atalgojuma tendences un darba devēju prognozes. Savukārt trešais - ātri un elastīgi instrumenti īstermiņa prasmju deficīta novēršanai, piemēram, īsie studiju moduļi, mikrokvalifikācijas, kvalifikācijas paaugstināšana un pieaugušo pārkvalifikācija. Tas mainītu arī jautājumu darba devējiem – no “Cik programmētāju, inženieru vai citu speciālistu jums vajadzēs pēc četriem gadiem?” uz “Kādas kompetences jūsu nozarē kļūst svarīgākas un kuras zaudē nozīmi?”
Nodarbinātība vēl nenozīmē studiju kvalitāti
LTRK rosina valsts pasūtījuma noteikšanā vērtēt arī absolventu skaitu un to, vai viņi strādā atbilstoši iegūtajai kvalifikācijai. Šādam principam ir pamats – ja valsts finansē speciālistu sagatavošanu, ir pamatoti analizēt, vai absolventi nonāk kvalificētā darbā un vai iegūtā izglītība tiek izmantota. Latvijā absolventu monitoringa dati jau ļauj vērtēt nodarbinātību, profesiju, nozari, ienākumus, bezdarbu un uzņēmējdarbību programmu un augstskolu griezumā. Tomēr nodarbinātība savā specialitātē nav tas pats, kas studiju kvalitāte. Medicīnā vai arhitektūrā saikne starp studiju jomu un profesiju ir samērā tieša, bet ekonomikas, komunikācijas, sociālo vai humanitāro zinātņu absolvents studijās iegūtās prasmes var veiksmīgi izmantot daudzās profesijās. Arī darba tirgus situācija var sagrozīt ainu – ļoti liels speciālistu deficīts var nodrošināt gandrīz pilnīgu nodarbinātību arī viduvējas studiju programmas absolventiem. Studiju kvalitātes vērtēšanā nepieciešams plašāks rādītāju kopums – ne tikai nodarbinātība un bezdarbs, bet arī tas, vai absolvents strādā kvalifikācijas līmenim atbilstošu darbu, kā attīstās viņa ienākumi vairākus gadus pēc absolvēšanas, kā absolventu kompetences vērtē darba devēji un paši absolventi, kāds ir studiju atbirums un, pats svarīgākais, kādus studiju rezultātus un kompetences students patiešām sasniedzis.
Neziņa par nākotnes profesijām
Ļoti nozīmīgu perspektīvu piedāvā pērnā gada “Eurydice” ziņojums “Entrepreneurship education at school in Europe – 2025”, kas mudina uz profesijām un kompetencēm raudzīties plašāk. Piemēram, uzņēmējdarbības kompetenci ziņojums skata daudz plašāk par prasmi dibināt uzņēmumu, to uzlūko kā transversālu dzīves prasmi un spēju idejas pārvērst darbībā, kas rada vērtību citiem. Tas ir būtiski arī diskusijā par Latvijas tautsaimniecības vajadzībām - ja valsts pasūtījumu saprotam tikai kā formulu “darba tirgū trūkst profesijas X, tātad palielinām budžeta vietu skaitu programmā X”, riskējam gatavot cilvēkus šodienas, nevis nākotnes darba tirgum. Mums nepieciešamas gan konkrētas profesionālās zināšanas, gan pārnesamās kompetences – kritiskā un analītiskā domāšana, problēmu risināšana, digitālās prasmes, komunikācija un sadarbība, iniciatīva, radošums un spēja turpināt mācīties.
“Eurydice” atklāj vēl kādu izaicinājumu - Eiropas izglītības programmās no analizētajām uzņēmējdarbības kompetencēm visplašāk pārstāvēta ir finanšu un ekonomiskā pratība, kamēr nākotnes redzējums, iespēju saskatīšana un spēja tikt galā ar nenoteiktību, neskaidrību un risku sastopama retāk, īpaši agrākajos izglītības posmos. Pētījuma autori secina, ka tas var liecināt par joprojām samērā šauru, uz ekonomiku un uzņēmējdarbību orientētu uzņēmējspējas izpratni, nevis plašāku fokusu uz iniciatīvu un inovāciju. Tieši spēja rīkoties nenoteiktībā ir viena no īpaši būtiskām nākotnes darba tirgus prasmēm - ļoti šauri sagatavotam absolventam var rasties paradoksāla situācija – viņš ir perfekti sagatavots šodienas darbavietai, bet nepietiekami sagatavots savai 30 vai 40 gadus ilgajai darba dzīvei.
Ja darba devēji grib lielāku ietekmi, vajadzīga arī lielāka līdzatbildība
Ja darba devēji vēlas lielāku ietekmi uz to, ko valsts pasūta un finansē augstākajā izglītībā, loģiski būtu runāt arī par lielāku līdzatbildību par to, kā šie speciālisti tiek sagatavoti. Pretējā gadījumā veidojas vienpusēja sadarbība – darba devēji pasaka, kādi speciālisti viņiem nepieciešami, bet atbildība par viņu sagatavošanu un finansēšanu paliek valstij un augstskolām. “Kopā plānojam” – tātad “kopā atbildam”. Darba devēji var piedalīties studiju programmu pārskatīšanā, nodrošināt kvalitatīvas prakses vietas, iesaistīt uzņēmumu speciālistus kā vieslektorus, piedāvāt studentiem reālas problēmsituācijas un projektus, nodrošināt pieeju tehnoloģijām un datiem un sistemātiski informēt augstskolas par to, kādu kompetenču absolventiem pietrūkst. Vienlaikus tas nenozīmē, ka darba devējiem būtu jādiktē studiju programmu saturs - uzņēmumam šodien var būt vajadzīga konkrēta tehnoloģija vai programmatūra, bet augstskolas uzdevums ir sagatavot cilvēku arī brīdim, kad pēc pieciem gadiem šī tehnoloģija būs nomainījusies.
Jāsāk jau skolā, ne tikai augstskolā
Visbeidzot, ja patiešām vēlamies izglītības sistēmu ciešāk sasaistīt ar tautsaimniecības attīstību, diskusiju nevar sākt un beigt ar budžeta vietām augstskolās. “Eurydice” dati liecina, ka uzņēmējdarbības izglītība ir iekļauta visu pētījumā aplūkoto Eiropas izglītības sistēmu mācību saturā, visbiežāk izmantojot starppriekšmetu vai konkrētos mācību priekšmetos integrētu pieeju. Taču praktiskā uzņēmējdarbības pieredze, lai arī pieejama lielākajā daļā sistēmu, bieži vien ir izvēles vai ārpusstundu aktivitāte, nevis obligāta mācību procesa daļa. Tieši praktiskā pieredze ir kritiski svarīga - skolā jaunietim jāiemācās saskatīt problēmu, sadarboties, uzņemties iniciatīvu, izprast ekonomiskās sekas un ideju pārvērst konkrētā rezultātā. Vidusskolā tam jāsavienojas ar karjeras izglītību un reālu priekšstatu par tautsaimniecību. Savukārt augstskolā šīs kompetences jāattīsta jau daudz augstākā līmenī, savienojot tās ar profesionālajām zināšanām, praksēm, starpdisciplināriem projektiem un reālu sadarbību ar darba devējiem.
Tāpēc budžeta vietu pārdale ir nepieciešams, bet salīdzinoši vēlīns un šaurs tautsaimniecības politikas instruments. Ja Latvijai vajag vairāk inženieru, IT speciālistu, ārstu, skolotāju vai uzņēmīgu inovatoru, nepietiek vienkārši palielināt attiecīgo budžeta vietu skaitu. Ir vajadzīgi jaunieši, kuri ir sagatavoti šīs studijas sākt, pabeigt un pēc tam turpināt profesionāli attīstīties.
Autors ir VIAA Eurydice tīkla vadītāja Latvijā, Ekonomikas un kultūras augstskolas profesore.
