Baiba Logina. Publicitātes foto
Visās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs notiek aktīvs darbs pie nacionālo pozīciju un sarunu mandātu sagatavošanas atjaunīgās enerģijas ietvaram pēc 2030. gada. Dalībvalstu pārstāvji un enerģētikas ministri ES Padomē patlaban aktīvi apspriež atjaunīgās enerģijas attīstību, elektrifikācijas un dekarbonizācijas mērķus 2040. gadam, aizstāvot savu valstu un to uzņēmumu un nozaru intereses un meklējot kopīgu Eiropas risinājumu. Lasot jaunos dokumentus, ar pārliecību jāsecina, ka Eiropas Komisija neplāno atkāpties no ilgtermiņa plāniem tomēr virzīties tīrākas ekonomikas virzienā, tiecoties konkurēt ar ASV. Taču vēlēšanu gaidās partijas savās programmās par enerģētikas un klimata mērķiem izvēlas nerunāt. Pat priekšvēlēšanu debatēs tēma “enerģētika un klimats” ir “tabu”.
Lai arī pēdējo divdesmit gadu laikā ieguldīts milzīgs darbs Latvijas enerģētikas transformācijā, Latvija joprojām lielā mērā, jo īpaši transportā, ir atkarīga no fosilo energoresursu importa, riskējot tikt ietekmēta ārēju ģeopolitisku krīžu gadījumāx. Arī OECD to atzīst jaunākajā Latvijas ekonomikas pārskatā, aicinot Latviju paātrināt vēja un saules enerģētikas attīstību, modernizēt elektrotīklus un pakāpeniski izbeigt fosilajiem energoresursiem piešķirtās subsīdijas un nodokļu atvieglojumus.[1]
Jāatgādina, ka enerģētikas politikas plānošana Latvijā ir veikta un tajā ietvertie mērķi ir balstīti pētījumos, kuru pamatā ir aprēķini un prognozes. Par to Klimata un enerģētikas ministrija iepriekšējos gados ir parūpējusies. Enerģētikas politikas pasākumiem, vismaz attiecībā uz aktualizēto Nacionālo enerģētikas un klimata plānu 2030. gadam, ir veikts gan stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums, gan sociālekonomiskās ietekmes izvērtējums. Tostarp vērtēta arī ilgtermiņa ietekme uz Latvijas tautsaimniecību.[2] Būtiski, ka arī citi konceptuālus jautājumus ietveroši dokumenti, kurus izstrādā nozaru ministrijas un izskata Ministru kabinets, sekotu šim labās prakses piemēram. Vienota, saskanīga un paredzama valsts politikas veidošana starp nozarēm noteikti spēj stiprināt uzticību valsts institūcijām, bez kuras demokrātiska valsts iekārta ir apdraudēta.
Vēlos atgādināt, ka kopš Klimata un enerģētikas ministrijas izveides 2023. gadā būtiska daļa tās darba tika veltīta tam, lai enerģētikas nozarei kopumā, ieskaitot transporta enerģiju, kā arī klimata jautājumiem valsts nodrošinātu ilgtermiņa redzējumu, atbilstoši tam, par ko esam vienojušies ar citām ES dalībvalstīm. Tā, piemēram, Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā 2030. gadam paredzēts, ka 2030. gadā atjaunīgās enerģijas īpatsvars galapatēriņā sasniegs 61 %. [3] Turklāt Eurostat ziņo, ka 2025. gadā atjaunīgās enerģijas īpatsvars Latvijas enerģijas bruto galapatēriņā provizoriski jau varētu būt sasniedzis 46,3 %.[4] Minētajā rādītājā pieaugums ir acīmredzams, salīdzinot ar 40,02 % 2018. gadā un 34,32 % 2009. gadā.[5] Lai gan šis rādītājs ilgstoši ir bijis tas, kas palīdz noturēt skaidru fokusu visām ES dalībvalstīm, arī Latvijai, jāatceras, ka regulatīvās un politiskās vides izmaiņas šajos rādītājos atspoguļojas ar krietnu laika nobīdi.
Enerģētikas projektu attīstība nav viena, divu vai triju gadu jautājums. Lai arī ir grūti korekti novērtēt, kāds Latvijas ceļā uz atjaunīgās enerģijas plašāku izmantošanu ir 2023. gadā izveidotās Klimata un enerģētikas ministrijas devums, vismaz atbalsts vietējām kopienām tika panākts. Lai veicinātu sabiedrības atbalstu vēja enerģijas ienākšanai Latvijā, normatīvie akti tikai kopš 2024. gada vasaras Latvijā paredz finansiālu labumu vietējām kopienām un pašvaldībām vēja parku tuvumā. Arī paši attīstītāji nereti jau ir gatavi vietējām kopienām palīdzēt vairāk, nekā prasa regulējums. Tas nozīmē, ka labā ārvalstu prakse projektu attīstībā un, iekārtām ienākot vietējās kopienās, tiek pieņemta un ir dzīvotspējīga arī Latvijā. Jāpiekrīt, ka šī apziņa pie mums gan atnāca vēlāk, nekā būtu gribējies. Pieņemšanai nepieciešams laiks.
Jāatzīst, ka attīstītāju un ārvalstu investoru pašreizējās aktivitātes vieš bažas, ka iecerēto enerģētikas projektu virzība Latvijā tomēr bremzējas. Ietekmes uz vidi regulējuma reformas ietvaros joprojām dzīvi uzturētie nosacījumi par 150 MW vēja enerģijas kvotu pašvaldībās ārvalstu investoru pārliecību par ieguldījumu drošību arī uzlabot nepalīdz. Tā, piemēram, gan Vēja enerģijas asociācija (VEA), gan arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) un Ārvalstu investoru padome Latvijā (FICIL) ir norādījušas, ka minētais risinājums ignorē reālo ietekmi uz vidi, kropļo tirgu un apdraud investīcijas.[6] Sabremzējoties jaunu elektroenerģijas ražošanas jaudu uzstādīšanai, arī cerības uz nākamo soli, ar to domājot citu nozaru drīzu elektrifikāciju, nerunājot par elektroenerģijas eksportu, zaļā ūdeņraža ražošanu vai jaunu elektrointensīvu ražošanas objektu ienākšanu Latvijā, strauji rūk.
Eiropas Komisija (EK) 17. jūlijā reizē ar ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) pārskatīšanas priekšlikumu publicēja arī Elektrifikācijas rīcības plānu, kura mērķis citastarp ir palielināt elektroenerģijas īpatsvaru ES gala enerģijas patēriņā no aptuveni 23 % pašlaik līdz 46 % 2040. gadā, paredzot virkni instrumentu arī uzņēmumiem, ne tikai valsts regulējuma pilnveidi. EK lēš, ka šāds pārmaiņu mērogs varētu samazināt Eiropas fosilo energoresursu importa izdevumus par aptuveni 260 miljardiem eiro gadā.[7]
Jāuzsver, ka Latvijas elektrifikācijas rādītājs šobrīd nav augsts. 2024. gadā elektroenerģija veidoja tikai ap 15 % no Latvijas enerģijas galapatēriņa. Latvija savā Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā prognozējusi 14,5 % elektroenerģijas patēriņa pieaugumu, paredzot ekonomikas elektrifikāciju, jo īpaši siltumapgādes un transporta sektorā. Tomēr, vērojot līdzšinējās tendences, pāreja uz elektroenerģiju nozarēs nav tik aktīva, lai šādu pieaugumu līdz 2030. gadam izdotos nodrošināt. No šī skatpunkta Latvijas augstais atjaunīgās enerģijas īpatsvara kopējā enerģijas galapatēriņā rādītājs vairs nešķiet tik nozīmīgs.
Jāsecina, ka enerģētikas transformācijas jautājumi nav beigušies ar Baltijas elektrotīklu sinhronizāciju ar kontinentālās Eiropas sistēmu. Tie nepazudīs arī no nākamās Saeimas dienaskārtības. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Eiropas Komisija ir apņēmusies nākt klajā ar jauniem priekšlikumiem, kas paredz ietekmēt arī nacionālo regulējumu plašā enerģētikas jautājumu lokā. Taču ir vēl viens aspekts, kas noteikti jāņem vērā Saeimas deputātu kandidātiem un partijām jau tagad. Latvija 2028. gada otrajā pusgadā otro reizi vēsturē kļūs par ES Padomes prezidējošo valsti. Tas nozīmē, ka nozares ministrijai jaunā Klimata un enerģētikas ministra vadībā attiecīgajā pusgadā būs jāspēj vadīt arī ES Padomes darbs nozaru darba grupās. Tas nozīmē arī būtisku nozares ministra lomas pieaugumu.
Manuprāt, nepietiekami tiek runāts par zaudējumiem, ko sabiedrībai rada joprojām neprognozējama investīciju vide enerģētikā, nepārdomātu grozījumu normatīvajā regulējumā dēļ vienā nozarē, kas tikai relatīvi nesen ir sasniegusi tādu tehnoloģisko briedumu, kas neprasa valsts subsīdijas un tāpēc spēj konkurēt ar elektroenerģijas ražošanu no fosilajiem energoresursiem.
Latvijas konkurētspējas un enerģētiskās drošības stiprināšanai nepietiek tikai ar atsevišķu enerģētikas projektu attīstību. Nepieciešama arī skaidra izpratne par to, kāda loma valsts attīstībā nākamajās desmitgadēs būs elektrifikācijai. Tieši tāpēc ne tikai nozaru ekspertiem un uzņēmējiem, bet arī nākamajai Saeimai un valdībai jau no pirmajām darba dienām būs jāspēj ne tikai runāt, bet arī vienoties par Latvijas nacionālajām interesēm enerģētikā, atceroties, ka lēmumiem šajā nozarē ir ilgtermiņa sekas.
Atsauces
[1] OECD, OECD Economic Surveys: Latvia 2026: https://www.oecd.org/en/publications/oecd-economic-surveys-latvia-2026_34d15460-en.html
[2] Klimata un enerģētikas ministrija, “Grozījums Ministru kabineta 2024. gada 12. jūlija rīkojumā Nr. 573 “Aktualizētais Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030. gadam””: https://tapportals.mk.gov.lv/legal_acts/f0071125-9fe0-4ca1-910b-7b4882c527e0
[3] turpat
[4] Eurostat, Renewables make up 26 % of EU energy use: https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/w/ddn-20260723-1
[5] Centrālā statistikas pārvalde, Klimata pārmaiņu portāls, atjaunīgās enerģijas īpatsvars bruto gala enerģijas patēriņā: https://tools.stat.gov.lv/climate/lv/main/12/43
[6] Vēja enerģijas asociācija, “Kvotas vēja parkiem – puvis ābols Latvijas attīstības grozā”: https://wea.lv/kvotas-veja-parkiem-puvis-abols-latvijas-attistibas-groza/
[7] Eiropas Komisija, A plan to make Europe the first electro-continent, 17.07.2026: https://commission.europa.eu/news-and-media/news/plan-make-europe-first-electro-continent-2026-07-17-0_en
Autore ir interešu pārstāvības biroja VA Government Rud Pedersen Latvia Enerģētikas prakses grupas vadītāja.
