Vilnis Veinbergs. Publicitātes foto
Oktobra vidū Saeima galīgajā lasījumā atbalstīja Trauksmes celšanas likumu ar mērķi Latvijā nodrošināt trauksmes celšanas mehānismu un stiprināt trauksmes cēlēju pienācīgu aizsardzību. Likums paredz, ka līdz ar tā stāšanos spēkā ikvienam darba ņēmējam būs drošāka iespēja celt trauksmi par dažādiem pārkāpumiem gan valsts un pašvaldības institūcijās, gan privāto tiesību organizācijās. Likumdevējs ir radījis labvēlīgus apstākļus trauksmes cēlējiem, jo par trauksmes celšanu pats cēlējs un viņa radinieki var justies daudz drošāk, taču grūti paredzēt, vai likums sekmēs paradumu informēt par pārkāpumiem.
ANO un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas rekomendācijas korupcijas apkarošanai Latvijā ir sniegušas skaidras norādes par to, ka Latvijā ir jāizstrādā speciāls tiesiskais regulējums trauksmes cēlēju aizsardzībai, bet, vai tas Latvijā sniegs gaidāmos rezultātus? Likums definē, kas ir trauksmes cēlējs, kā varēs celt trauksmi, kā arī nosaka pamatprasības trauksmes cēlēja ziņojuma izskatīšanai. Traucējošs faktors trauksmes celšanas efektīvai darbībai ir būtiskas mūsu sabiedrības daļas pieredze, kas iesakņojusies padomju laikos un izpaužas kā pašsaglabāšanās instinkts. Šī cilvēku rīcība ir nonākusi līdz instinkta līmenim. Cilvēkiem šķiet, ka informēšana par pārkāpumiem nozīmē ziņošanu, kas mums vēsturiski saistās ar negatīvām emocijām, kad sabiedrība centās novērsties un pat nicināt šāda veida darbību un pašus informatorus. Jāņem vērā, ka tie bija svešas valsts informācijas gūšanas sistēmas sabiedrotie.
