Lāsma Novika. Publicitātes foto.
Sociālie mediji ierasti bijusi vieta, kurā rādām savas dzīves skaistāko versiju – veiksmīgākos mirkļus, labākās fotogrāfijas, ceļojumus un sasniegumus. Vienlaikus arvien lielāku vērtību iegūst kaut kas šķietami pretējs – atklātums. Sekotāji vēlas redzēt skaistu saturu, bet vienlaikus - vēlas ticēt cilvēkam, kurš to rada. Tieši šajā pretrunā šodien dzīvo satura veidotāji: cik daudz no sevis parādīt, ko paturēt privātu un vai vispār iespējams veidot rūpīgi pārdomātu publisko tēlu, nezaudējot autentiskumu?
Sabiedrībā vienlaikus pastāv divas šķietami pretrunīgas prasības - no vienas puses, ir skaistuma standarti un priekšstati par to, kā cilvēkam vajadzētu izskatīties, taču no otras – tiek sagaidīts, ka šim izskatam jābūt dabiskam. Mūsdienu medicīna un tehnoloģijas ļauj savu ārieni mainīt, taču atklāta runāšana par šīm pārmaiņām joprojām var izraisīt nosodījumu. Rezultātā veidojas paradokss – sabiedrība pieņem noteiktu vizuālo standartu, bet ne vienmēr vēlas dzirdēt, kā tas sasniegts. Tieši tādēļ autentiskums sociālajos medijos ne vienmēr nozīmē pilnīgu dabiskumu, drīzāk tas var nozīmēt godīgumu par savām izvēlēm. Arī vēlme kaut ko mainīt savā izskatā automātiski nenozīmē neapmierinātību ar visu savu dzīvi - estētiskas pārmaiņas var uzlabot pašsajūtu, tomēr tās pašas par sevi neatrisina iekšējas problēmas. Ja nav pārliecības par sevi un sakārtotas domāšanas, ārējās korekcijas to neaizstās, tās var būt papildinājums, nevis pamats tam, kā cilvēks jūtas pats par sevi.
Atklātība nenozīmē izstāstīt visu
Būt atklātam sociālajos medijos nenozīmē atteikties no privātuma - ikvienam ir lietas, ko nav nepieciešams publiskot, taču ir atšķirība starp privātuma saglabāšanu un apzināti nepatiesa priekšstata radīšanu. Tieši šeit slēpjas viena no būtiskākajām autentiskuma robežām - satura veidotājs pats izvēlas, cik daudz no savas dzīves parādīt, taču auditorijas uzticēšanās lielā mērā balstās sajūtā, ka tas, kas tiek parādīts, nav pretrunā realitātei. Atklātībai gan ir arī sava cena - publiski izstāstīts neveikls gadījums, kļūda vai nepārdomāta rīcība var tikt izrauta no sākotnējā konteksta. Satura veidotājam jārēķinās, ka viņa teiktais var tikt izgriezts atsevišķā video, pārpublicēts un apspriests pavisam citā auditorijā – kopā ar atpazīstamību nāk arī atbildība par publiski pateikto.
Sekotāju uzticība nav pašsaprotama
Satura veidotāja darbs nav tikai skaistu fotogrāfiju un video publicēšana. Brīdī, kad auditorija kļūst pietiekami liela, lai cilvēka viedoklis varētu ietekmēt citu izvēles, mainās arī atbildības līmenis. Īpaši skaidri tas redzams reklāmas saturā - ja profils pārvēršas par vietu, kurā tiek reklamēts viss pēc kārtas, sekotājs to pamana. Tāpēc ilgtermiņā svarīga kļūst ne tikai sadarbību summa vai sekotāju skaits, bet arī spēja saglabāt auditorijas uzticību. Tas nozīmē arī spēju pateikt “nē” sadarbībām. Ja satura veidotājs pats produktu nelieto vai tam netic, īstermiņa ienākumi var maksāt daudz vairāk – auditorijas sajūtu, ka cilvēka ieteikumiem var uzticēties. Sekotājs nav tikai skaitlis profila statistikā. Tā ir auditorija, ar kuru laika gaitā izveidojas attiecības, un lojalitātei jādarbojas abos virzienos.
Influenceris nav cilvēks, kurš vienkārši “staigā ar telefonu”
Arī sarunā podkāstā “Atklāti ar Annu” secinājām, ka joprojām pastāv priekšstats, ka satura veidošana nav īsts darbs, ka atliek nofilmēt dažus video ar telefonu, tos samontēt un publicēt, taču aiz redzamā rezultāta var būt stundām ilgs darbs, filmēšana, montāža, ideju radīšana un sadarbību organizēšana. Turklāt robeža starp darbu un privāto dzīvi šajā profesijā ir īpaši trausla. Telefons vienlaikus ir gan darba instruments, gan daļa no ikdienas, un sociālie mediji nepazūd brīdī, kad beidzas tradicionālā darba diena. Tāpēc satura veidošana var kļūt ne tikai par profesiju, bet arī par dzīvesveidu. Tas prasa spēju noteikt robežas, lai darbs nepārņemtu visu pārējo dzīvi. Pretējā gadījumā par profesionālajiem panākumiem var nākties maksāt ar atpūtu, attiecībām un laiku sev.
Kad jāizvēlas starp karjeru un attiecībām
Satura veidošana ir profesija, kas var prasīt uzmanību teju visu diennakti, tāpēc robežu starp darbu un privāto dzīvi novilkt nav vienkārši. Arī attiecībās var pienākt brīdis, kad jāizvēlas, kam konkrētajā dzīves posmā veltīt vairāk laika un enerģijas. Ja darbs visu laiku ir pirmajā vietā un tam nespēj pateikt “nē”, attiecības neizbēgami var nonākt otrajā plānā. Karjeras sākumā var būt īpaši svarīgi ieguldīt savu jaunības maksimālo enerģiju mērķu sasniegšanā un izveidot stabilu pamatu nākotnei, lai vēlāk, veidojot ģimeni, būtu iespējams nedaudz samazināt darba tempu. Tāpēc, ja šobrīd būtu jāizvēlas starp karjeru un mīlestību, izvēle būtu par labu karjerai. Tas gan nenozīmē, ka šādai izvēlei būtu jāpastāv vienmēr – ideālā gadījumā attiecības jāveido tā, lai starp abām dzīves daļām nebūtu jāizvēlas.
Satura veidošanā nav jāgaida brīdis, kad būs labākais telefons, skaistākais dzīvoklis vai perfekti apstākļi - var sākt ar to, kas ir pieejams. Daudz svarīgāks ir darbs ar sevi – spēja pieņemt sevi, nebūt perfektam un reizēm pat spēt pasmieties par sevi. Tikpat būtiski sākumā nedomāt tikai par naudu un iespējamo peļņu. Ir vērts sev pajautāt pavisam vienkārši: vai es būtu gatavs to darīt arī par velti – vienu vai divus gadus? Ja atbilde ir “nē”, iespējams, šī nemaz nav īstā joma. Un varbūt tieši tur arī meklējama atbilde uz jautājumu, ko šodien sagaida sekotāji – ne perfektu cilvēku ar perfektu dzīvi, bet cilvēku, kurš aiz sava publiskā tēla nepazaudē pats sevi.
Autore ir digitālā satura veidotāja.
