Spānijas premjerministrs Mariano Rahojs. Foto: AP/LETA
"Politiķa izskats, veidols ietekmē viņa izredzes vēlēšanās vairāk nekā mēs domājam," teikts nesenā publikācijā, kuru atradu portālā BBC. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kādēļ šodien amatos nonākuši daudzi nemākulīgi politiķi? Varbūt arī iemesls meklējams kaut kur pavisam citur, bet fakts ir - pēdējā laikā pasauli satricinājušas vairākas krīzes, kuru katalizators ir bijusi savtīga, netālredzīga, neveiksmīga politiķu rīcība. Brīdī, kad šķita, ka skumjāku stāstu par Deivida Kamerūna lomu Brexit balsojumā Eiropā būs grūti atrast un esam sasnieguši dibenu, no apakšas pieklauvēja Mariano Rahojs.
Spānijas premjerministrs vispirmām kārtām sevi saprot kā likumības un iedibinātās kārtības sargu.* Viņa spējas radīt pozitīvu noskaņojumu sarunās un panākt kompromisus ir, maigi izsakoties, stipri ierobežotas. Ja atceramies, ka vēl pirms nepilniem desmit gadiem secesionistiem bija tikai 14 deputātu vietas Katalonijas parlamentā, tad kopš 2015. gada viņi veido parlamenta vairākumu. Tas lielā mērā ir noticis, pateicoties M. Rahoja un viņa partijas PP rīcībai. Tieši viņi nobloķēja daudzu gadu laikā smagās sarunās grūti panākto vienošanos Barselonas un Madrides starpā par jaunajiem Katalonijas autonomijas noteikumiem. Turklāt viņi to izdarīja jau tad, kad likums bija apstiprināts parlamentos gan Madridē, gan Barselonā un to parakstījis Spānijas karalis Huans Karloss. Var droši apgalvot, ka tieši šīs vienošanās atcelšana ir novedusi pie tagadējās situācijas Katalonijā. Lai arī Spānijas Konstitucionālā tiesa atcēla visu likumu, tā beigās var izrādīties Pirra uzvara, ja rezultātā Katalonija kļūs neatkarīga. Tad varēs teikt, ka Rahojs un PP uzvarēja kaujā, bet karu zaudēja.
