Kaspars Zellis.
Cilvēku, kas Latvijā bija gatavi riskēt ar savu un savu ģimenes locekļu dzīvību, lai glābtu ebrejus, bija maz
Holokausta pētniecībā ir ierasts tālaika sabiedrību dalīt trīs grupās: šāvēji, glābēji un malā stāvētāji. Pirmās divas grupas ir minoritāras, bet tām saprotamu iemeslu dēļ pievērsta lielākā vērība. Trešā grupa - malā stāvētāji -, lai arī veido absolūto vairākumu, bijusi margināla problēma vēstures stāstos. Tomēr jautājums paliek: kāpēc sabiedrības vairākums vienaldzīgi noraudzījās uz līdzpilsoņu iznīcināšanu?
Latviešu sabiedrību nevarētu dēvēt par antisemītisku: ebreju glābēju skaits varēja būt līdzvērtīgs šāvēju skaitam, nacisti nereti žēlojās, ka latviešu vidū neesot «pareizās» izpratnes par ebreju jautājumu. Ir ziņas par daudzu sabiedrības locekļu pretdarbību nacistu okupācijas sākumposmā izdotajiem pretebreju rīkojumiem. Tomēr cilvēku, kas bija gatavi riskēt ar savu un savu ģimenes locekļu dzīvību, lai sniegtu palīdzību iznīcināšanai nolemtajiem, bija maz. Vai par to mēs šodien esam tiesīgi viņus vainot? Godīgi būtu jāatbild uz jautājumu: vai šādu dilemmu izskatīja sabiedrības vairākums? Domāju, ka ne. Kāpēc ebreju slepkavošanu bija jācenšas slēpt no vācu vai nacistu okupētās Rietumeiropas sabiedrības, turpretī Eiropas austrumos, tajā skaitā Latvijā, viņus varēja nogalināt, nebaidoties no iedzīvotāju reakcijas?