Skulptūra Pekinas mūsdienu mākslas muzejā. Foto: EPA/Scanpix
Tas, ka attiecības vispār ir, ir liels, liels brīnums. Pieļauju, ka matemātiski, ņemot vērā visus iespējamos faktorus, ilgtermiņa attiecībām vispār nevajadzētu eksistēt. Un tas nav pārsteigums - katrs mēs sevī nesam tik daudz ievainojumu, projekciju, sagrozītu realitātes vērtējumu. Un lielākā vai mazākā mērā - visu to, ko katrs mēs nesam līdzi, visvairāk izpaužam burtiski savam tuvākajam cilvēkam - savai otrai pusei.
Martins Būbers savā grāmatā Es un Tu, kas gan vairāk stāsta par attiecībām starp cilvēku un dievišķo patību, apraksta kādu ļoti interesantu domu. Cilvēks kā būtne manifestājas un notiek tikai un vienīgi kontekstā ar pasauli. Līdzīgas domas varam atrast gan kristietībā, gan budismā, gan (cik savādi!) kvantu fizikā, kur vienas elementārdaļiņas mērījumu rezultātus nosaka tas, vai šī daļiņa vispār tiek mērīta. Citiem vārdiem - kaut kas var būt un veidoties tikai tad, ja ir kur veidoties.
