Ilustratīvs attēls. LETA
Uzticēšanās starp iedzīvotājiem un valsti ir viens no svarīgākajiem stabilas un ilgtspējīgas demokrātijas pamatiem. Bez uzticēšanās sabiedrība kļūst pasīvāka, skeptiskāka un mazāk gatava iesaistīties valsts stiprināšanā un nākotnes attīstībā. Tomēr īpaši nozīmīga ir tieši jauniešu uzticēšanās — tā nosaka ne vien šīs paaudzes attieksmi pret valsti šodien, bet arī to, kāda būs Latvijas demokrātija rīt.
Saskaņā ar Jaunatnes likumu, jaunietis ir cilvēks vecumā no 13 līdz 25 gadiem. 2023. gadā jaunieši veidoja aptuveni 12,7 % no kopējā iedzīvotāju skaita Latvijā. Šī sabiedrības grupa ir tā, kas šobrīd aktīvi iegūst izglītību, uzsāk darba gaitas, kļūst par nākotnes inovāciju radītājiem un sabiedrības līderiem, veido vai vēl tikai veidos savas ģimenes, tādējādi stiprinot un attīstot mūsu valsti tagad un nākotnē. Jaunieši ir tie, kuru iesaiste un uzticēšanās valstij šodien noteiks to, cik spēcīga, konkurētspējīga un demokrātiska Latvija būs rīt. Tieši tāpēc tas, cik aktīvi jaunieši šobrīd iesaistās pilsoniskās līdzdalības aktivitātēs, cik ļoti uzticas valstij, ir svarīgi.
Pēdējie Izlītības un zinātnes ministrijas publicētie dati liecina, ka šīs sabiedrības grupas iesaiste pilsoniskās līdzdalības mehānismos ir ļoti zema. Pēdējā gada laikā tikai 15 % ir iesaistījušies politisko partiju aktivitātēs, 13 % – skolēnu vai studentu pašpārvaldēs, 8 % – jauniešu iniciatīvu projektos, un mazāk nekā 5–6 % – vietējās kopienas aktivitātēs vai nevalstiskajās organizācijās. Vienlaikus viņi aktīvi pauž viedokli sociālajos tīklos vai iesaistās brīvprātīgajā darbā, kas parāda vēlmi būt sabiedriski aktīviem, taču bieži vien pietrūkst zināšanu, prasmju un mehānismu, lai šī aktivitāte pārtaptu kvalitatīvā līdzdalībā un iniciatīvās. Līdzīgu ainu iezīmē arī Eiropas Komisijas publicētā informācija par jauniešu līdzdalību Latvijā. Saskaņā ar to tikai aptuveni ceturtā daļa jauniešu Latvijā iesaistās sabiedriskajās, kopienu vai interešu aktivitātēs, turklāt lielākā daļa no šīm iespējām nesaistās ar politisko lēmumu pieņemšanu. Pēc tā iespējams secināt — iztrūkst jauniešu iesaistes aktivitātēs, kas pēc savas būtības izpaužas kā līdzdalība. Līdzdalība nav tikai dalība aktivitātēs — tā ir iespēja reāli ietekmēt procesus. Taču šobrīd plaisa starp “iesaisti” un “ietekmi” ir ievērojama.
Apgalvojums tam, ka jauniešiem trūkst uzticības valstij, lēmumu pieņēmējiem un ticība saviem spēkiem ietekmēt politiskos procesus nav tikai netiešs secinājums. Tikai 10 % jauniešu Latvijā uzskata, ka viņiem ir iespēja ietekmēt lēmumus valsts līmenī. Tas nozīmē, ka deviņi no desmit jauniešiem nejūtas redzami un sadzirdēti. Šī sajūta grauj motivāciju iesaistīties un vēl vairāk padziļina plaisu starp jauniešiem un lēmumu pieņēmējiem — plaisu, kas var kļūt par nopietnu demokrātijas apdraudējumu.
Šīs plaisas mazināšana ir solis, ko jāsper pretī labākai Latvijai. Jo vairāk jaunieši redzēs, ka lēmumu pieņēmēji viņus patiešām uzklausa un ieklausās, jo aktīvāki viņi iesaistīsies sabiedriskās aktivitātēs, piedalīsies vēlēšanās un veidos savu nākotni tieši šeit, Latvijā. Ja šādi soļi netiks sperti, notiks pretējais, proti, jauniešu uzticības trūkums radīs pavisam pretēju efektu — valsts riskēs zaudēt veselu paaudzi, tās motivāciju, enerģiju un ticību, ka šī ir vieta, kur iespējams realizēt savas idejas. Un tā nav tikai problēma, ar kuru Latvijai nāksies saskarties pēc pāris gadiem, jo jau šodienas dati apliecina, ka 47 % jauniešu vecumā no 18 līdz 29 gadiem atzīst, ka neinteresējas par politiku. Citās vecuma grupās interese aug, bet vai valsts, kas ik gadu kļūst vecāka, var atļauties gaidīt līdz jaunieši “pārstās būt jaunieši”?
Patiesībā plašāki pētījumi rāda, ka zema uzticēšanās nav tikai jauniešu problēma — tā raksturīga sabiedrībai kopumā. OECD dati norāda, ka tikai 29 % iedzīvotāju Latvijā uzticas valdībai. Tomēr ir būtiska nianse — tie, kuri jūtas iesaistīti un redz, ka viņu viedoklim ir ietekme, valdībai uzticas būtiski vairāk. Tas tiešā veidā apliecina to, ka, ja valsts vēlas, lai jaunieši tai ticētu, nepieciešams nodrošināt nevis simbolisku, bet reālu līdzdalību.
Šī situācija skaidri iezīmē virzienu, kurā valstij jārīkojas. Uzticēšanos nevar atjaunot ar kampaņām vien — tai jābalstās reālos mehānismos, kuros jauniešu viedoklim ir nozīme un ietekme. Valstij jāmeklē risinājumi un jauni līdzdalības mehānismi, kas stiprinātu jauniešu un lēmumu pieņēmēju sadarbību. Un svarīgi ņemt vērā labās prakses piemērus un ievērot elementus, ko nozīmē veidot un attīstīt jēgpilnus un mērķtiecīgus līdzdalības mehānismus, tādējādi izvairoties no tokenisma un jauniešu maldināšanas jeb youthwashing.
2025. gada 21. oktobrī Latvijā tika atklāts Nacionālais Jaunatnes dialogs — iniciatīva, kas radīta, lai stiprinātu jauniešu pilsonisko līdzdalību un sniegtu viņiem reālu iespēju ietekmēt valsts politiku. Tas ir mehānisms, kas ļauj jauniešiem ne tikai paust viedokli, bet arī sadarboties ar lēmumu pieņēmējiem līdzvērtīgā dialogā. Atklāšanā piedalījās aptuveni 140 jaunieši, speciālisti, Saeimas deputāti un ministriju pārstāvji un par Nacionālā Jaunatnes dialoga patronesi kļuva Ministru prezidente Evika Siliņa.
Jaunās iniciatīvas atklāšana gan ir bijis tikai sākums, jo decembrī jau tikuši aizvadīti nākošie pasākumi, kuros jaunieši no visas Latvijas tikās atkal, lai turpinātu strādāt pie idejām, kuras tika radītas atklāšanas pasākumā. Tas parāda vienu vienkāršu patiesību, proti, ja jauniešiem tiek dota reāla iespēja paust savu viedoklim, viņi ir gatavi to darīt, ja šie līdzdalības mehānismi ir jēgpilni, efektīvi un ilgtspējīgi.
Tomēr, lai Nacionālais Jaunatnes dialogs kļūtu par kaut ko vairāk nekā formālu iniciatīvu, ar jauniešu aktivitāti vien nepietiek, dialogs ir par divvirziena kustību. Nepieciešami arī lēmumu pieņēmēji, kuri gatavi ne tikai klausīties, bet arī dzirdēt un rīkoties. Tas nozīmē — uztvert jauniešu idejas nopietni, ieklausīties un sadzirdēt un pieņemt lēmumus vai skaidrot, kāpēc konkrēto iniciatīvu nav iespējams īstenot vai kopīgi meklēt citus risinājumus. Tajā skaitā skaitā lēmumus par finansējumu, prioritātēm un ilgtermiņa attīstības virzieniem.
Bet ko tad valstij jāmaina, lai jaunieši tai noticētu? Uzticība neveidojas no solījumiem, pasākumiem vai skaistām runām. Uzticība rodas tad, kad jaunieši redz, ka viņu teiktais kaut ko maina. Ka dialogs nav tikai saruna, bet ceļš uz rīcību. Ka viņu pieredze un idejas tiek ņemtas vērā un pārvērstas lēmumos, kas uzlabo dzīvi viņiem pašiem un citiem.
Jaunietim uzticēšanās rodas tad, kad līdzdalībai ir jēga, paredzamība un sekas. Tas nenotiek automātiski — to var panākt tikai ar mērķtiecīgām izmaiņām politikā un līdzdalības procesos.
Pirmkārt, ikvienam jauniešu līdzdalības procesam jānodrošina skaidra un saprotama atgriezeniskā saite. Jauniešiem ir jāzina, kas no viņu priekšlikumiem ir ņemts vērā, kas nav un — pats svarīgākais — kāpēc. Bez šī soļa līdzdalība kļūst formāla, rada vilšanos un grauj uzticību. Atgriezeniskā saite padara procesus caurspīdīgus un palīdz saprast, kā viņu balss ietekmē rezultātu.
Otrkārt, jaunieši jāiesaista politikas veidošanā jau sākumposmā, nevis tad, kad lēmumi praktiski jau ir pieņemti. Reāla ietekme rodas tikai tad, ja viedoklis var mainīt virzienu, nevis tikai komentēt jau gatavu rezultātu. Agrīna iesaiste palīdz ne tikai pieņemt kvalitatīvākus lēmumus, bet arī stiprina jauniešu sajūtu, ka valsts viņus uztver nopietni kā partnerus, nevis konsultējas tikai “uz papīra”.
Treškārt, jauniešu idejām ir jākļūst par rīcību. Tas nozīmē — jābūt pieejamam finansējumam, pilotprojektiem un skaidriem īstenošanas mehānismiem. Ja valsts aicina jauniešus domāt un piedalīties, bet nepiedāvā iespēju savas idejas īstenot, uzticēšanās neveidojas. Tikai praksē īstenoti risinājumi jauniešiem parāda, ka viņu darbs nav veltīgs un ka viņu ieguldījumam ir reāla vērtība.
Uzticība radīsies tikai tad, kad jaunieši redzēs, ka viņu ieguldītais laiks un vārdi pārvēršas lēmumos. Kad politiķi sāks uztvert viņus nopietni, pieņems lēmumus, kas atbalstīs viņu dzīves un nākotni Latvijā. Nacionālais Jaunatnes dialogs pēc savas būtības ir veidots, lai nodrošinātu to un tam ir potenciāls kļūt par vienu no svarīgākajiem uzticības atjaunošanas instrumentiem Latvijā. Ja lēmumu pieņēmēji noticēs jauniešiem, sadzirdēs viņus un ņems vērā viņu viedokli, jaunieši noticēs ne tikai viņiem, bet arī valstij.
Ja jaunieši piedzīvos situācijas, kurās valsts ne tikai runās par līdzdalību, bet to tiešām īstenos, viņu uzticība augs. Un līdz ar to — arī gatavība iesaistīties, palikt Latvijā un veidot tās nākotni.
Latvija nevar atļauties zaudēt jauno paaudzi ne vienaldzībai, ne skepsē.
Tagad ir īstais brīdis pierādīt, ka valsts jauniešus ne tikai uzklausa, bet arī sadzird.
Tikai tā jaunieši varēs patiesi noticēt valstij — un tikai tā valsts varēs noticēt jauniešiem.
Autori ir Latvijas Jaunatnes padome.
