Eva Eglāja-Kristsone
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 3
Jautājums par humanitāro un sociālo zinātņu jēgu Latvijā atkal ir negaidīti saasinājies, un publiskajā telpā regulāri atgriežas aizdomu pilns vaicājums: ko īsti šīs zinātnes sabiedrībai dod? Latvijā dzirdamais ļoti sasaucas ar tēmām, kuras pirms gada bija galvenās UNICA1 rektoriem Atēnās rīkotajā seminārā Humanitāro zinātņu izšķirošā loma mūsu universitātēs.
Mūsdienu universitāte dzīvo skaitļu ielenkumā. Tiek skaitītas publikācijas, citējumi, projektu summas, sadarbības partneri, mobilitātes, reitingu pozīcijas, ietekmes koeficienti. Skaitļi, protams, palīdz orientēties, salīdzināt, pamanīt tendences. Problēmas sākas, kad skaitlis kļūst par patiesības aizstājēju.
Panta Universitātes rektore Hristina Kulure savā uzrunā pievērsās tieši šai akadēmisko metriku varai. Viņasprāt, humanitāro zinātņu jomā paveiktais ir jāvērtē, taču pašreizējie novērtēšanas rīki tikai šķietami ir neitrāli. Šādi vērtējot, priekšroka tiek dota noteikta tipa zinātnei — rakstītai angļu valodā, ātri publicējamai, viegli atrodamai datubāzēs, bieži citējamai un īsos ciklos mērāmai.
