Anatols Imermanis 20. gadsimta 60. gados. Foto — Filips Izraelsons, Jūrmalas muzeja krājums
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 3
Anatola Imermaņa (1914—1998) neviltotais poētiskais temperaments (kritikas apzīmējums) 20. gadsimta 50. gados padarīja viņu par vienu no kvēlākajiem intīmās lirikas trubadūriem – tā viņu dēvēja Māris Čaklais, bet pielūdzējām viņš bija «dievišķais Anatols». Vēlāk popularitāti guva viņa detektīvromāni, bet tuvāk mūsdienām — savdabīgas privātās peripetijas, par kurām Matiass Knolls bildis: «Ar meitenēm viņš bija saistīts ļoti cieši, un es domāju, neviena sieviete nav uz viņu dusmīga.»
***
Ir jūrniekiem tikums: kad kuģis iet bojā
Un ūdens līdz krūtīm jau tiek,
Liek kapteinis orķestrim spēlēt joprojām
Un tvaikoni apgaismot liek.
Tā, mūzikai skanot un ugunīm gailot,
Tas pamazām virpulī nirst,
