Latviešu bēgļus sagaida Zilupes robežpunktā. 1920. gads. Uz fotogrāfijas rakstīts: Latviešu robežsargu virsnieks pārnācēju bēgļu starpā nejauši sastop savu māsu. Fotogrāfs nezināms. Latvijas Kara muzeja krājums
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 3
Vēl nebija beidzies Neatkarības karš, kad 1919. gada septembrī jaunās Latvijas valsts Ārlietu ministrijas Ekonomiski konsulārais departaments sāka organizēt konsulātus ārzemēs. To galvenais uzdevums bija diplomātisko attiecību izveidošana, bet Padomju Krievijā vissvarīgākais latviešu diplomātu uzdevums bija pārstāvēt latviešu bēgļu un to Latvijas pilsoņu intereses, kuri vēlējās atgriezties dzimtenē.
Maskavā darbību sāka Latvijas sūtniecība, bet Petrogradā, vēlāk Ļeņingradā, — konsulāts. 1920.—1923. gadā darbojās Latvijas ģenerālkonsulāts Maskavā, konsulāti Omskā (1921—1923), Ņižņijnovgorodā (1920—1921), Vitebskā (1925—1932), konsulārā aģentūra Vladivostokā (1920—1923).
Pirmā pasaules kara, Latvijas Neatkarības kara un Krievijas pilsoņu kara rezultātā Latvija piedzīvoja lielas demogrāfiskas izmaiņas, kuru apjoms un ietekme aizvien pilnībā nav apzināta. 1918. gada pavasarī Krievijā atradās ap 700 000 latviešu, bet tiek pieņemts, ka šis skaitlis ir nedaudz pārspīlēts. Tajā līdzās bēgļiem iekļāva arī latviešu koloniju iedzīvotājus, no vecās Krievijas impērijas armijas atvaļinātos karavīrus. 1919. gadā Pētera Stučkas vadītās Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas varas posmā daļa latviešu jau bija atgriezušies Latvijā, tikai juku laikos tas notika neorganizēti.
