Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Saeimas deputātiem nodoti izskatīšanai Klimata un enerģētikas ministrijas izstrādātie un iepriekšējās valdības atbalstītie grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā.
Viens no priekšlikumiem ir mainīt “aktīvais lietotājs” definīciju. Neskatoties uz to, ka pašreiz spēkā esošā likuma redakcijā termins “aktīvais lietotājs - galalietotājs, kurš ražo elektroenerģiju savām vajadzībām un var saražotās elektroenerģijas pārpalikumu pārdot vai kopīgot, iesaistīties elastības pakalpojumos vai energoefektivitātes shēmās. Aktīvais lietotājs nav energoapgādes komersants”, kas ieviests tikai ar 2022.gada 11.augustu un atbilst Eiropas Savienības regulas 2019/943 un direktīvas 2019/944 noteiktās definīcijas būtībai.
Grozījumu autori piedāvā sekojošu definīciju: “Aktīvais lietotājs – galalietotājs, kurš ražo elektroenerģiju savām vai savas energokopienas vajadzībām un var saražotās elektroenerģijas pārpalikumu, kas veido ne vairāk kā 20% no lietotāja saražotās elektroenerģijas 12 mēnešu periodā, nodot elektroenerģijas tirgotājam neto norēķinu sistēmas ietvaros, pārdot, iesaistīties elastības pakalpojumos vai energoefektivitātes shēmās. Aktīvais lietotājs nav energoapgādes komersants.”
Rodas jautājums - kāpēc ir nepieciešams mainīt šo definīciju un kam tas ir izdevīgi?
Jaunā piedāvātā redakcija pirmajā mirklī šķiet maz atšķirīga un samērīga, bet, manuprāt, netālredzīga un lielo enerģētisko ģenerējošo jaudu attīstītāju lobējoša.
Likumprojekta anotācijā kā galvenais iemesls ir minēts, “ka aktīvā lietotāja statuss un tam izvirzāmās prasības un sniegtās priekšrocības varētu tikt izmantotas nereģistrētas un normatīvajiem aktiem neatbilstošas saimnieciskās darbības veikšanai, un radīt negatīvu ekonomisku un tiesisku stimulu komerciālai elektroenerģijas ražošanai un pārdošanai elektroenerģijas tirgū vai citiem lietotājiem”.
Tātad likumprojekta autori uzskata, ka “aktīvie lietotāji” var radīt konkurenci komersantiem un tāpēc tie ir vēl jāierobežo. Jau tagad tie ir ierobežoti ar Sadales tīkls iekšējiem noteikumiem, ka mājsaimniecības drīkst uzstādīt ne vairāk kā 11,1 KW ģenerējošās jaudas, kas neatbilst ES normatīviem un Latvijas likumiem un MK noteikumiem, kur tādu ierobežojumu nav. ES normatīvos ir ieteikums uzstādīt mājsaimniecībām ģenerējošās jaudas no atjaunojamiem energoresursiem līdz 30 KW, kas atbilst loģiskam mājsaimniecības patēriņam, ja iegādājas elektroauto un nepieciešamo siltumenerģiju nodrošina ar elektrību vai siltumsūkņiem. Uz to arī aicina ES zaļais kurss, kas paredz atteikties enerģijas ražošanā no fosilām izejvielām un pāriet uz atjaunojamiem energoresursiem (AER), kur galvenā loma ir paredzēta ūdenim, saulei un vējam. (Ieteikums “aktīviem lietotājiem”, ja iespējams, uzstādīt ģenerējošās jaudas, izmantojot visus šos AER, jo katram ir priekšrocības, kas var kopā dot vislabākos rezultātus.)
ES normatīvi enerģētikas jomā nosaka, ka “aktīvie lietotāji” ir īpaši jāatbalsta un tiem nedrīkst radīt šķēršļus brīvajam elektroenerģētikas tirgum, tādējādi veicinot decentralizētu elektroenerģijas ražošanu, mazinot zudumus tīklā un palielinot sistēmas drošību un ieliekot pamatus energokopienu izveidei.
Piedāvātie grozījumi neveicina šo mērķu sasniegšanu un bremzē “aktīvo lietotāju” attīstību. Tas nozīmē, ka tās mājsaimniecības, kas var atļauties izveidot ģenerējošās jaudas no AER, septiņas reizes pārdomās, vai to darīt, jo nav paļāvības uz likumdevēju, vai netiks atkal mainīti spēles noteikumi, kas neļauj prognozēt naudas plūsmas un investīciju atmaksāšanas termiņu. Cik pamatotas bažas, ka “aktīvais lietotājs” var radīt konkurenci energo komersantam? Faktiski nekādas, jo “aktīvais lietotājs” neuzstāda ģenerējošās jaudas, lai pelnītu, bet lai nodrošinātu savu patēriņu.
Ir cits aspekts, ka “aktīvais lietotājs” kļūst pašpietiekams, it sevišķi, ja aprīko savu elektrosaimniecību ar akumulācijas iespējām (vislabākie akumulatori ir elektroauto ar IN un OUT ievadu un izvadu, un tas ir tikai laika jautājums). Tas nozīmē, ja “aktīvo lietotāju” kļūst arvien vairāk, tad uz tiem vairs nevarēs nopelnīt un tas gan dažiem šķiet, ka nav pieļaujams. Kā saka, nekā personīga, bet tas traucēs biznesu, jo kā gan atpelnīs svešzemju kapitāls savas investīcijas simtos miljonos un kur vēl peļņa, ko pārskaitīt uz savām zemēm.
Tāpēc “aktīvā lietotāja” ierobežošana nav tālredzīga un valstiska, jo tā neveicina mājsaimniecību un uzņēmumu pašu kapitāla investīcijas elektroenerģijas ģenerējošo jaudu uzstādīšanā un pašpietiekamības veicināšanā. Enerģijas pašpietiekamība ir ļoti svarīga gan no ekonomiskā, gan stabilitātes, gan drošības viedokļa.
Viens piemērs. Jauna ģimene veido mājsaimniecību, uzbūvējusi saimniecības ēku, uzstādījusi 11,1 KW saules baterijas, plāno būvēt ģimenes māju. Pašreizējais elektroenerģijas patēriņš ir ~ 20 KWh mēnesī. Saules baterijas gada laikā saražos ~ 10 000 KWh. Ja Saeima apstiprinās galīgajā lasījumā to “aktīvā lietotāja” definīciju, ko apstiprināja jau 1. lasījumā, ko lai domā jaunā ģimene, kas paļāvās uz līdzšinējiem nosacījumiem, ieguldīja savus līdzekļus, palīdzot valstij, kas aicināja veidot mikroģenerāciju? Vai to, ka ir piekrāpti? Un kas savāks un pārdos šīs ~ 9500 KWh elektroenerģijas, kas tika nodota tīklā un kā tas atbilst Civillikumam?
Saeimas deputātiem rūpīgi jāiedziļinās “aktīvā lietotāja” definīcijā. Jāsaprot tā nozīmi pašpietiekamībai un Latvijas nākotnei!
P.S. Pēc loģikas ar elektroenerģijas ražošanu un piegādi patērētājiem vajadzēja nodarboties tikai a/s Latvenergo. Nevajadzēja to sadalīt, ar tā peļņu nevajadzēja papildināt valsts budžetu, bet ļaut tam attīstīties. Vidēji katros piecos gados varēja palielināt ģenerējošās jaudas par ~ 200 MW, kas 25 gadu laikā būtu papildus 1000 MW un sasniegtu jau šobrīd ~3600 MW, kas būtu pašpietiekami un ļautu pilnībā nodrošināt visus patērētājus ar elektroenerģiju un pārpalikumu pārdot. Bet, ja spēles noteikumus diktē citi, tad ir, kā ir. Tas jāņem vērā turpmāk, izstrādājot precīzu nākotnes stratēģiju enerģijas sektorā.
Autors pārstāv kustību “Par pašpietiekamu elektroenerģiju”
