Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Sabiedrības redzējumam par skolotāja profesiju ir fundamentāla nozīme, lai vairotu šīs profesijas prestižu. Un ļoti labs jautājums - kas veido skolotāja prestižu? Pēc definīcijas Oksfordas vārdnīcā prestižs nozīmē autoritāti, cieņu, reputāciju un ietekmi. Es gribētu šos apvienot un teikt, ka prestižs ir citu cilvēku projekcija, uztvere, redzējums (paradigma) par konkrēto profesiju.
Esot dažādās auditorijās (gan pedagogu, gan nozares profesionāļu) kopumā rodas iespaids, ka skolotāja profesija gan ir, gan nav prestiža. Man personīgi savukārt šķiet, ka skolotāja darbs ir prestižs, jo to tādu saredzu. Un tad sāku domāt, kāpēc citi to redz vienā veidā, bet es (un atsevišķi draugi) - citā.
Jebkuros apstākļos prestiža lietas veido, pirmkārt, tēls. Un tas ir tas, ko sabiedrība redz pirmo. Piemēram, TV sižets par kādu problēmu kādā skolā, raksts medijos ar datiem, kas ir nepatiesi, ziņa par to, kāpēc mūsu skolēni netiktu uzņemti tur vai citur, utt. Līdz ar to pirmais solis, ja gribam celt prestižu, ir veidot tādu ārējo tēlu, par kuru kritiskā viedokļu masa ir konstruktīva, pragmatiska, izsvērta. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī un nevaram aizliegt publikācijas, taču mums būtu vērtīgi reaģēt uz tādām ziņām, kas nav par tēmu vai neatbilst patiesībai. Turklāt man vienmēr šķiet dīvaini, ka kādas konkrētas skolas izaicinājums tiek pacelts nacionālā līmenī, lai gan tas būtu jārisina konkrētajā skolā un nacionālā līmeņa ziņām jāatstāj lielāki jautājumi. Un šeit ir jāaizdomājas mums katram pašam - ko mēs sakām, ko darām, ko rakstām.
