Brīvības tēls tika kalts zviedru tēlnieka Ragnara Mīrsmēdena darbnīcā Stokholmā. Foto — Latvijas Nacionālās bibliotēkas arhīvs
Kā pirms 90 gadiem atklātais Brīvības piemineklis cauri laikiem atkal un atkal saliedējis Latvijas sabiedrību
Nereti uz pagājušiem laikiem lūkojamies mazliet saulainās nokrāsās un sakām: toreiz bija vienkāršāk. Līdzīgi var iztēloties arī pirmās brīvvalsts laiku, kad pēc 1920. gada beidzot bija izcīnīta Latvijas neatkarība. Pārdzīvojuši Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara šausmas, latvieši kopējiem spēkiem paši cēla savu valsti. Bet vai kopējas nākotnes veidošanā un pagātnes pieminēšanas stratēģijā tolaik patiešām valdīja tik idilliska saskaņa, kā gribētos ticēt?
Kā pieminēsim?
Nepagāja ilgs laiks kopš valstiskās neatkarības iegūšanas, kad publiskajā telpā arvien biežāk parādījās komentāri par to, ka Rietumeiropā grūti atrast citu pilsētu, kas savas pagātnes notikumu piemiņai būtu veltījusi mazāk pieminekļu nekā Rīga. Turklāt vēl tādu pieminekļu, ko savu cilvēku un vēstures godāšanai būtu radījuši tieši latviešu mākslinieki. Līdz ar savas valsts iegūšanu sabiedrības pašapziņa bija ievērojami cēlusies, un cilvēki vēlējās simboliski pateikties tiem, kuru dēļ beidzot varēja dzīvot mierā un brīvībā. «Tāpēc 1922. gadā valdība pieņēma lēmumu, ka galvaspilsētā jāceļ piemineklis par godu uzvarai Neatkarības karā, ko pirmajos dokumentos dēvēja par «piemiņas stabu»,» saka vēsturnieks un pētnieks Mārtiņš Mintaurs.
