No 1978. gada līdz pat 90. gadu sākumam hipiji ik vasaru pulcējās nometnē pie Gaujas un Lilastes. Foto — no personīgā arhīva
Kā tas bija iespējams, ka padomju laikos pagājušā gadsimta 60. un 70. gados pie mums dzima hipiju subkultūra? Turklāt gandrīz vienlaikus ar ASV
Lai pasargātu padomju pilsoņus no «nepareizas» informācijas, drīz pēc Otrā pasaules kara visā PSRS pierobežā un lielajās pilsētās izvietoja torņus, kas pārmāca Rietumu radiostacijas ar zāģim līdzīgu skaņu. Tas bija viens no veidiem informācijas bloķēšanai. Taču par spīti šiem centieniem arī Latvijā 1968. gadā parādījās hipiji. Un tas notika salīdzinoši ātri — tikai trīs gadus pēc šīs sociālās kustības sākuma ASV.
«Lai cik paradoksāli tas būtu, pirmo informāciju par hipijiem sniedza padomju prese un sākumā tā bija salīdzinoši pozitīva. Rakstos tika uzsvērts, ka Rietumu jaunieši protestē pret kapitālismu un tur pastāvošo kārtību,» stāsta pētniece Līva Zolneroviča, kura sarakstījusi jaunu grāmatu Hipiji Latvijā. 20. gs. 60. līdz 90. gadi. «Taču, tiklīdz kā hipiji parādījās arī šeit, tonis strauji mainījās. Rakstos sāka uzsvērt, ka viņi ir netīri, neko nesaprot un viņu protests ir tukšs un bezjēdzīgs.»
