Divas vietējās sievietes atbraukušas pēc ķieģeļiem Omskas apgabala Borisovas sovhozā 1954. gadā. Ceturtā no kreisās Margarita Rone, kas bija deportēta no Ēdoles pagasta
Poļu vēsturnieki veido vērienīgu pētījumu par PSRS īstenoto tautu pārvietošanas politiku, kurā iekļausies arī Latvijas iedzīvotāju stāsti
Vagons, kurā viņi atradās, stāvēja tieši blakus Ventspils stacijas pulkstenim. Emma, 1949. gada 26. martā izbraucot no stacijas, pamanīja, ka tas rāda 5.50. Vagoniem virzoties cauri Ventspilij, viņa redzējusi cilvēkus, nometušos ceļos ielās un pavadām izsūtītos. Emma Mazistaba bija viena no 42 125 cilvēkiem, kuru kopā ar vīru un slimo dēlu 1949. gadā padomju vara no Latvijas izsūtīja uz Omskas apgabalu Krievijā.
Ļaudoniete Maija Kosteņiča visu mūžu atcerējās klusumu, kas valdīja 25. marta rītā, viņai ienākot klasē. Latvijas Okupācijas muzeja ierakstītajā videoliecībā viņa stāsta, ka šo klusumu dzirdot joprojām. Skolotāja meiteni paņēma aiz pleciem un izveda laukā pie ragavām. Maiju kopā ar tēvu un brāļiem aizsūtīja uz Amūras apgabalu, bet māti, kura tajās dienās dzemdēja, no tūlītējas izvešanas paglāba ārsti. Viņa kopā ar jaunāko meitu ģimenei izsūtījuma vietā pievienojās 1951. gadā, jo tobrīd neviens nenojauta, ka palikuši tikai daži gadi, kad visi varēs atgriezties Latvijā. «Brīdī, kad cilvēkus deportēja, viņi domāja, ka tas ir uz visiem laikiem,» saka Okupācijas muzeja Audiovizuālā krājuma nodaļas vadītāja Evita Feldentāle.
