2017_09_simkus.jpg
Dažkārt vēlu vakarā, atgriežoties savās lauku mājās pēc kārtējā pilsētu un lidostu burzmas pārpilnā koncertbrauciena, man mēdz uznākt vilkatīga un neizskaidrojama vēlme doties naksnīgā pastaigā pa piemājas mežu
Dažkārt pat izdodas sakopot pēdējās druskas no ceļojuma laikā pazaudētajiem spēkiem un tiešām realizēt šo ieceri, taču taisnības labad jāpiebilst, ka gada siltajos mēnešos to labāk nemaz nemēģināt, jo pastāv liela iespēja, ka pastaiga var beigties nevis ar atgriešanos mājās, bet gan ar iekāpšanu kādā purva rāvā, nemaz nerunājot par drīzāk jau biedējošajām skaņām, kuras mēdz izgārgt kāds skumstošs buks, mātišķa mežacūka vai teltī pie mežezera uz nakšņošanu apmeties pārītis.
Taču gada aukstajos un sniegotajos mēnešos šādai pastaigai, kuras fonā ir nepārredzama balta sniega kārta, piemīt neticami nomierinošs efekts. Tieši tā - nomierinošs. Un neticams tamdēļ, ka tajā brīdī viens, tālu prom no cilvēkiem un apdzīvotām vietām, atrodos tumšā meža biezoknī un turklāt tumšā un aukstā gadalaikā. Taču mani apņem dīvaini nesatricināms miers, kāds noteikti nebūtu, pastaigājoties pa iepirkšanās centru vai galvaspilsētas ielām. (Īstenībā tas taču ir tikai loģiski, jo nav redzēts, ka mežā kāda egle man pārliecinoši uzsmaidītu cerībā, ka es no tās nopirkšu kaut ko pēc iespējas dārgāku, radot manī īstu neērtības sajūtu, un nevaru arī iedomāties kādu ozolu izlecam priekšā ar nazi manas rīkles virzienā, pieprasot atdot maku, mašīnas atslēgas vai vismaz pirms 15 gadiem ražoto jo-jo, kura man jau sen vairs nav.)
