Foto — Pauls Bankovskis
Latvijā ir apdzīvotas vietas, kur līdz tuvākajam veikalam jādodas 25 vai pat 40 kilometru tālā ceļā, un atliek mērot to kājām vai ar velosipēdu, ja vien pašam vai izpalīdzīgam kaimiņam nav privātā auto, jo sabiedriskais transports nekursē gadiem
Brāļi Reinis un Matīss Kaudzītes XIX gadsimtā kājām vien apceļoja gan Vidzemi un Kurzemi, gan aizstaigāja līdz Narvai un Pēterpilij. Reinis Kaudzīte vēl 50 gadu vecumā aizgāja līdz Parīzei aplūkot Eifeļa torni. Ja nebija vilciena vai zirga pajūga, arī XX gadsimta sākumā kājām iešana nebija nekas ārkārtējs. Gadsimta laikā ir mainījušies dzīves apstākļi, un ātra, regulāra pārvietošanās kļuvusi par vienu no ikdienas pamatvajadzībām vai pat pamattiesībām, tomēr bez privāta autotransporta Latvijā daudziem tas viss nav pieejams. Neraugot nelielo platību, niecīgos attālumus un iedzīvotāju bezmaz vai smieklīgo blīvumu, Latvija ir kļuvusi par autobraucēju zemi. Alternatīva arī XXI gadsimtā izrādās tikai viena - piespraust atstarotājus un iet kājām vai braukt ar velosipēdu. Decembra vidū, pašā tumšākajā gadalaikā, agri no rīta izbraucu no Rīgas, un devos Lietuvas virzienā - uz vietām, kas ir Latvijas, bet nav sabiedriskā transporta maršrutu kartē.
