Dusmas. Prieks. Emociju barometrs šīs nedēļas sākumā lēkāja ar vērienu.
Svētdien izskanējusī oficiālā vēsts, ka Latgalē no Baltkrievijas ielidojis un nogāzies krievu militārais drons, sākumā izklausījās pēc tukša plaukšķa. Bet tad amatpersonas atklāja iepriekš nepateikto — Shahed drons, ar kādiem krievi terorizē Ukrainu, bijis bruņots ar sprāgstvielām. Blīkšķis kļuva reāls. Gan tas, kas pārbiedēja vietējos iedzīvotājus sestdienas vakarā, kad armijnieki iznīcināja laukā iekritušo munīciju, gan sašutums par militārās vadības stāstīto, ka dronam neesot bijis naidīgu mērķu.
Neesmu kara eksperte, bet kaujas drons, kam varot piekārt 90 kilogramus munīcijas, neizskatās pēc miera baloža. Ja nu šis lidonis turpinātu ceļu vēl tālāk un nomestu savu kravu, piemēram, Rēzeknē uz Latgales Māras, kam tieši brīvdienās apritēja 85. gadskārta? Vai turpat blakus uz lielveikala? Cik tad mierīgi elpotu nācija ar visu politisko un militāro eliti priekšgalā? Diemžēl ne lēmumi pirms drona nokrišanas, ne komunikācija pēc tam nevairo pārliecību, ka esam gatavi aizstāvēt savu valsti no pirmā centimetra. Jātrenējas labāk, kamēr vēl laiks.
