Smalkjūtīgs kases grāvējs

Nav vajadzīga kristāla bumba, lai prognozētu, ka Freimanis — Liepājas teātra jaunais iestudējums par Mārtiņa Freimaņa dzīves un mūzikas mirkļiem — būs kases grāvējs. 2011. gadā mūžībā aizgājušais mūziķis bija ļoti populārs, izrāde ir izpārdota, un fani sajūsmā. Tomēr pārsteigums ir tas, ka izrāde patiks arī tiem, kuriem Freimanis bija un ir diezgan vienaldzīgs.

Biogrāfiski darbi ir gandrīz vai garantēta veiksme — samet kopā varoņa svarīgākos dzīves pieturas punktus, sagrimē aktieri cik nu var līdzīgu «oriģinālam», saliec skaņu celiņu, un skatītājus zālē pārņem nostalģija. Taču mākslinieciski šādiem darbiem bieži vien nav dziļas vērtības. Turklāt tie balansē uz ētikas robežas, ļaujot skatītājiem tvert tos gandrīz kā dokumentālus. Lai gan īstenībā no ikviena cilvēka dzīves var izveidot daudzus, ļoti atšķirīgus stāstus, un sabiedrība tos stāsta ne jau šo cilvēku, bet sevis dēļ — lai atpazītu savas vērtības, traumas, pieredzi.

Arī Freimanis ir pieticīgi pieteikts kā muzikāla izrāde. Taču tā nav tikai hitu virknējums. Neesmu Freimaņa fane, bet man šķita, ka pazīstamu dziesmu ir pat visai maz, muzikālajam vadītājam Normundam Kalniņam un grupai (izrādē piedalās Normunds Kalniņš un Kaspars Boroduško no Tumsas sastāva, kā arī Raitis Eleris un Miks Akots) atstājot iestudējumā tikai dažus «numurus», bet Freimaņa mūzikas elementus sapludinot ar dramaturģijas metiem tā, lai tie raksturotu varoņa iekšējo ceļu. Bet galvenais — režisors Mārtiņš Kalita inscenējumā neslēpj, ka uz skatuves nav redzama dzīves īstenība, bet gan versija par to. Tā, manuprāt, izrādes veidotāji izvairās no lamatām vulgarizēt īsta cilvēka stāstu, taču vienlaikus pasaka ko vērtīgu.

Dramaturģe Linda Rudene izrādes materiālu veidojusi kā atmiņu kolāžu. Ir intervēti Freimanim svarīgi cilvēki — radi, draugi, sadarbības partneri, un katram ir savs stāsts. Režisors neļauj aizmirst, ka tā nav visa patiesība. Izrāde spēlējas ar dažādām atsvešinājuma tehnikām, katrs no aktieriem pārtop daudzās lomās. Un tā dažādie stāstītāji cits pēc cita nostājas skatuves malās, skatās kulisēs apslēptā kamerā un runā, bet mēs zālē redzam aktieru seju filmējumus videomākslinieka Valtera Vuciņa projekcijās. Tā ir versija, kas domāta publikai, medijiem; tā ir maza daļa no stāsta, jo aktieru sejas mēs redzam tikai daļēji — aci, pusi deguna, nedaudz lūpu... Fragmentiņus, nogrieznīšus. 

Protams, daļa no izrādes varoņiem ir publiski pazīstamas personas, un zāli smīdina pret viņiem ieturētā ironiskā distance. Tomēr šis vieglais šaržs šoreiz, šķiet, varoņus rāda tādus, kā viņi paši sevi ir iztēlojušies, stāstot par Freimani.

Kaut arī izrāde seko mūziķa dzīvei no bērnības līdz nāvei, tās veidotāji ir izvēlējušies konkrētu tēmu: jautājumu par to, kas cilvēku motivē neparastai dzīvei. Viņu atbilde ir — bērnības traumas, un tām iestudējums pakļauj gan Freimaņa tiekšanos pēc panākumiem, gan vēlmi būt pieņemtam, epatāžu un pašiznīcināšanās tendences. Pats par sevi tas nav nekas oriģināls, bet aizkustina, cik smalki un smalkjūtīgi šī tēma izrādē risināta.

Man ļoti patīk, kā strādājis Mārtiņš Kalita — acīmredzami viņš šobrīd top par daudzsološu režisoru, kas labi pārvalda savai profesijai piederīgos rīkus. Ir brīnišķīgs ansamblis, kas žilbina sīklomiņu kaleidoskopā. Izrādes ietvara veidotāji — scenogrāfs Valters Kristbergs, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, horeogrāfe Inga Raudinga, gaismu mākslinieks Niks Cipruss — ir parūpējušies, lai Freimanis spētu mirklī pārlēkt no Eirovīzijas skatuves publiskās spozmes uz intīmu pietuvinājumu privātā telpā. Izrāde ir krāšņa, komiska, šovs. Bet tai ir arī dvēsele — aktiera Valta Skujas darbs Mārtiņa Freimaņa lomā.

Pēc pirmizrādes sociālajos tīklos skatītāji jūsmoja, ka Skuja «nespēlē Mārtiņu, viņš ir Mārtiņš». Saprotu, ka tas bija domāts kā kompliments, tomēr — tā nav. Un tas ir ļoti labi! Starp Skuju un viņa atveidojamo varoni allaž paliek plāna, bet nepārkāpjama barjera, kas šādā izrādē ir mākslas garants. Aktieris precīzi atveido «oriģināla» manierismus, bet neiekrīt popielas stila kopijas lamatās, tā vietā zem ārējās čaulas ik pa brīdim ļaujot nojaust sarežģītu emocionālo dzīvi, ko viņa tēls nerāda pat tuvākajiem, bet aktieris sargā arī no paviršas publikas ziņkāres. Mākslā visvairāk piesaista noslēpums; cilvēkos arī. Tāpēc ir aizkustinoši, cik smalkjūtīgi Valts Skuja savā varonī iedziļinājies, cik atdevīgi viņu spēlē un arī — kā prot pasaudzēt. Ticu, ka izrāde Freimanis daudzu skatītāju domās paliks arī pēc tam, kad priekškars aizvēries.

Kritiķes vērtējums: 4,5 no 5

Freimanis Liepājas teatrī. Nākamās izrādes 3. un 13. martā. Izpārdotas.