Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 2
Sanita Rībena. Kaķe. Jāņa Rozes apgāds, 2025.
Sanitas Rībenas debija Kaķe liek domāt par estētiskām paralēlēm un atšķirībām latviešu mūsdienu dzejas kartē, kas autoru lielā skaita dēļ nav viegli pārskatāma. Krājums sākas ar nelielu dzejprozas tekstu, tā mēģinot noteikt lasītāja perspektīvu: priekšvārdam vai ievadam līdzīgais darbs vēsta — gan lasītājs, gan liriskais «es» ir stāsts. Lasītājs ir aicināts iztēloties, ka viņu veido «teikumi un vārdu ritms, papīra smarža un ilustrācijas», savukārt krājuma vai vismaz šī dzejoļa balss ir «stāsts grāmatā, kas smaržo pēc vecas bibliotēkas, vairākas lapas ir izplēstas un pazudušas, daļu no ilustrācijām (kas ir grafiski skaistas un melnbaltas) ar vaska krītiņiem ir papildinājis kāds bērns» (3). Minētais stāsts, protams, ir metafora dzīvei un centieniem izpaust vismaz daļu no tās, taču metafora arī attiecībām starp lirisko «es», kuru varētu dēvēt par visnotaļ autobiogrāfisku, un krājuma lasītāju, aicinot viņu apzināties abiem kopējos poētiskās saziņas pamatus. Šāda stratēģija ir visai raksturīga mūsdienu dzejai, kas arvien vairāk attālinās no postmodernās ironijas, lai atjaunotu ticību nepastarpinātai un autentiskai izteiksmei.
