Māras Zālītes romāns Paradīzes putni iztausta padomjgadu pieredzi un dod tai vērtējumu
Par labāko ieteikumu varētu kalpot ziņa, ka romāns ir autobiogrāfiskā romāna Pieci pirksti turpinājums, kas ieguva gan Lielo lasītāju balvu, gan arī 2013. gadā tika novērtēts ar Literatūras gada balvu prozas nominācijā. Savā prātā meklēju izskaidrojumu, kāpēc Pieci pirksti tika pieņemts ar tik nedalītu entuziasmu. Protams, tā ir labi uzrakstīta grāmata, kurā koncentrējas gan Māras Zālītes dzejnieces talants, liekot skanēt valodai, kas kāpj ārā no prozas rāmjiem, gan dramaturģes rūdījums, izstāstot labi strukturētu, detaļās izstrādātu stāstu. Taču bija arī kas vairāk.
Līdzīgi kā Vizmas Belševicas Bille vai Valmieras Drāmas teātra aktualizētie Sanitas Reinsones «meža meitu» dzīvesstāsti, tie ir stāsti par bērnību, taču tajos koncentrēts viss dzīves viedums. Bērnības atmiņas atjauno pasaules veseluma, nevainības sajūtu. Man šķiet, ka pašreizējie valsts simtgades pasākumi brīžam liekas tik nogurdinoši tāpēc, ka atražojam gatavas klišejas par latviešiem kā nāciju, savu valsti, sabiedrību, piešķirot jau izstāstītajiem stāstiem simt gadu tradīcijas svaru. Bērns, kas spēlējas krustcelēs, ir veids kā rakstniece Māra Zālīte izkāpj no ironiskā kārtā arī pašas Atmodas gados radītajām ideju klišejām. Ieraudzīt pasauli bērna acīm nozīmē atziņas ceļu noiet no jauna.
