Surģenieku nams atgādina mūzikas kastīti: māja rotē, atklājot aizvien jaunas spēļistabas, kur iemītniekiem un viesiem izkārtoties glītās kompozīcijās vai bīdīties dejas soļos. Foto — Kristaps Kalns
Anšlava Eglīša Līgavu mednieku iestudējums Nacionālajā teātrī vedina uz domām par dzīrēm tektonisku lauzumu laikos
Pēcdomas arī ir daļa no izrādes. Prātoju, ko man atgādināja nupat redzētā režisores Paulas Pļavnieces, scenogrāfa Kristapa Kramiņa un kostīmu mākslinieces Bertas Vilipsones, kā arī horeogrāfes Sintijas Skrabes un komponista Miķeļa Putniņa kopradītās ainas. Tikai pārlasot programmas grāmatiņu, viss sakārtojās vienotā… priekšmetā. Programmā iestudējuma dalībnieki atceras kādu lietu, kas rūpīgi glabājas un tiek nodota no paaudzes paaudzē kā dzimtas nepārtrauktības garants. Tā taču bija ģimenes relikvija — mūzikas kastīte! Jāuzvelk atspere, jāattaisa vāciņš, un mehānisms sāk darboties: melodija skan, konstrukcija griežas, dejotāji saskaņoti virpuļo. Līdz kāda roka vāku aizver.
