Režisora radītā pasaule (kā otram scenogrāfam piedaloties Nikam Ciprusam) ir nekonkrēta, operējot ar paša savulaik iestudēto izrāžu atsaucēm, nevis piedāvājot notiekošā sociālu skaidrojumu. Foto — Jānis Deinats
JRT izrāde Vējdzirnavas — labi aktierdarbi, personisks vēstījums
Pasaulē mākslas kritikā tagad modē ir koncentrēšanās uz personībām — ko mākslinieks dzīvē darījis, ko teicis. Viņa darbu tad vērtē kā šī cilvēka dzīves simptomus, un man tas nepatīk, jo mākslas darbi parasti ir lielāki par cilvēkiem. Taču reizēm mākslinieku pieklājīgi pabīdīt malā nesanāk. Piemēram, šoreiz, kad Alvis Hermanis savā jaunākajā iestudējumā Vējdzirnavas centrā ielicis sevi.
Vējdzirnavas ir Ingas Ābeles luga, ko 2011. gadā pirmo reizi iestudēja Mihails Gruzdovs. Tas ir būtiski, jo salīdzinājumā redzams, ka dramaturģe lugu ir pārrakstījusi, mainot finālu.
Pussabrukušās dzirnavās savācas dzimtas atvases, lai atvadītos no mirušās vecmāmiņas. Pēc ekspozīcijas, kuras laikā iezīmējas palicēju raksturi, Vējkalnu Glorija tomēr vēl pamostas, lai mazdēlam Georgam uzticētu noslēpumu. Viņai ir no bagāta vīra dzimis dēls un no padomju «istrebiteļa» sadzīvota meita, kā arī mīlestībā ar mežabrāli radies bērns, kura meita Sofija dzīvo kaimiņos. Pēc šī Latvijas 20. gadsimta kopsavilkuma Glorija mirst, atstājot nākamajām paaudzēm dzirnavas, traumas un jautājumu — ko tālāk?
