Izrāde atsaucas uz Aivara Freimaņa 1974. gadā iznākušo filmu Ābols upē. Gan filmā, gan izrādē vienu no galvenajām lomām atveido Ivars Kalniņš. Publicitātes foto
Jaunā Rīgas teātra izrāde Ābeļziedi upē — nostalģija pēc idealizētas pagātnes
Paralēle uzprasās pati — kā teicis Hērakleits, vienā upē divreiz iekāpt nevar. Alvim Hermanim gan šo likumsakarību veiksmīgi ir izdevies apiet ne reizi vien, tomēr upe plūst, un viņa jaunākā izrāde Ābeļziedi upē Jaunajā Rīgas teātrī rāda, kas notiek, ja ilgstoši izmanto paņēmienus, neņemot vērā, ka tie nolietojas. Lai gan — ir arī kas jauns.
Izrāde sākas spēcīgi. Hermanis tieši Ābeļziedu scenogrāfijā pēc ilgāka laika ir radījis ko mākslinieciski interesantu. Skatītājus zālē sagaida īsts Zaķusalas modelis. Pirmo ainu laikā aktieri «nojauks» televīzijas kompleksu, lai tā vietā no putuplasta objektiem saliktu ielas un kvartālus, kādi tie bija, pirms 80. gadu vidū uzcēla torni un televīzijas ēku. Te piestātne, te kokzāģētava, te otra — saka aktieri Agate Krista un Ivars Kalniņš. Aktrise peldkostīmā laiski izstaipās, lai uzkāptu «neapbūvētajās» platībās pasauļoties, aktieris paņem ģitāru, bet režisors atgriežas ierastā, proti, dzīvesstāstu, teritorijā. Diemžēl te interesantais beidzas, jo pret paša radīto pasauli Hermanis izturas ar nu jau ierastu paviršību.
