Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 3
Apceļojot Latviju, it īpaši Kurzemes ziemeļdaļu un Vidzemes piejūras joslu, acīs krīt vietvārdi, kas šķiet neparasti un nesaprotami ne tikai vienkāršam latvietim, bet arī baltu valodu pētniekam.
Vairums zina vai vismaz ir dzirdējuši par to, ka lībiešu valodas substrāts visos latviešu valodas līmeņos ir visnotaļ uzskatāms: gan pirmās zilbes uzsvars, gan skaņu izruna, neuzsvērto gala zilbju patskaņu saīsinājums izloksnēs, gan morfoloģijas, pat sintakses īpatnības, it īpaši leksika («vai», «vajag», «launags», «puķe», «puika», «urga», «muiža», «kāzas», «loms» un daudzi citi ikdienā lietoti vārdi), tajā skaitā arī burtiski tulkoti frazeoloģismi («dzīt bārdu», «iet bekās»). Tomēr lībiešu valodas ietekme uz Latvijas īpašvārdiem ir pētīta ievērojami retāk un mazāk.
