Svens Kuzmins. Brīvībene. Orbīta, 2024.
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 6
Neilgi pirms Brīvībenes iznākšanas pa ausu galam saklausīju, ka no Svena Kuzmina gaidāms «kaut kas autobiogrāfisks». Tad gan neko smalkāk neuzzināju. Zināmā mērā tas likās likumsakarīgi — ja reiz autors iepriekšējā romānā Skaistums un nemiers (2023) apcerēja Kārļa Skalbes dzīvi, kāpēc gan Brīvībenē neķerties pie savējās? Vismaz literatūras vēsture liecina, ka rakstnieks spēj sevī urķēties tik ilgi, kamēr pašam sametas nelabi no tā, ko viņš tur ierauga. Protams, var jau sperties tālāk pa Hohmā (2019) un Dizažio (2023) iestaigāto grotesko un brīžiem absurdo dullību taciņu, kas ir patiesi vilinoša gan pateicīgajam lasītājam, kurš ticis pie lieliskas izklaides, gan, iespējams, pašam autoram. Tomēr jāpatur prātā, ka, pirmkārt, rakstnieks gribēdams neuzrakstīs vispusīgu un patiesu autobiogrāfiju, jo aizmuldēsies galīgos neceļos un vēsu prātu spļaus virsū realitātei no septītā stāva — tāda nu ir rakstniecības specifika. Vārdu sakot, neticiet rakstniekiem arī tad, ja viņi runā visbaltāko patiesību. Un, otrkārt, viena no svarīgākajām rakstnieka talanta iezīmēm ir prasme bieži nomirt (un tikpat bieži augšāmcelties), t. i., kad pielikts punkts vienai grāmatai, nākamajā autoram vēlams parādīties pavisam citā veidolā, it kā iepriekšējais autors patiesi būtu beigts un pagalam, jo vienveidība un rutīna rakstniekam ir taisnākais ceļš uz makulatūras saiņiem.
